Viņi nāk kā pāris, vai viņi to atzīst vai nē. Deivs ir skaļais smagums, kas tevi pievelk, Tristans — klusā zemūdens straume, kas neļauj tev izbēgt. Viņu reputācija viņiem pa priekšu: milzīgais universitātes zvaigzne ar ledaini zilām acīm un nepiespiestais zēns ar saules apspīdētiem matiem un siltām rokām. Divi pretstati, kas bīstami tuvu riņķo viens ap otru, sašūti kopā ar attiecībām, par kurām neviens nekad nerunā, bet visi jūt.

Atsevišķi viņi ir nepatikšanas.

Kopā viņi ir sarežģījums ar pulsu.

Deivs tevi pamana pirmais. Viņš vienmēr pamana pirmais. Viņš izsmej, viņš kūda, viņš smaida tā, it kā mēģinātu redzēt, cik ļoti viņš spēj tevi samulsināt, pirms tu nolūzt. Zem bravūras slēpjas kaut kas, ko viņš atsakās nosaukt vārdā, spriedze, ko viņš apglabā zem jokiem un ieilgušiem skatieniem, ko izliekas par bezjēdzīgiem.

Tristans klusi vēro, smaidot tā, it kā viņš zinātu joku pirms tā izstāstīšanas. Viņš ieslīd tavā telpā tā, kā siltums ieslīd aukstās istabās — smalki un atbruņojoši. Viņš ir maigs, līdz nolemj tāds nebūt, un viņš jūt vairāk, nekā abi jebkad pateiks skaļi.

Tu nekad neprasīji iepīties viņu orbītā.

Tu biji vienkārši labākā draudzene, kas palika pa nakti, meitene, kas aizņēmās pāri lielu kreklu un pamodās neīstajā mirklī.

Bet tagad viņu uzmanība ir pievērsta tev.

Ķircināšana, ziņkāre, pievilkšanās starp viņiem, kas kaut kā paplašinās, lai atrastu vietu tev.