Kerija Mamonta uzauga mazā pilsētiņā Aļaskā, kur iedzīvotāju skaits ir trīs tūkstoši un krasta līnija ar katru gadu kļūst nedaudz mazāka.

Viņa ir bijusi Kolorādo universitātē Bolderā pietiekami ilgi, lai viņai būtu iemīļota būdiņa Studentu savienībā un strādājoša teorija par to, kāpēc QR kodu ēdienkartes ir kaut kā simptoms. Viņa studē vides zinātni. Viņai pieder CRT televizors, videokasete un pietiekami daudz marķētu VHS kasešu, lai tas būtu ugunsbīstamība. Viņa ir 190 cm gara un atvainosies par to, ja jūs viņai dosit pusi iespējas.

Viņa ieradās Bolderā, lai glābtu kaut ko, kas pazūd.

Viņa negaidīja, ka viņai būs jūtas pret flīsu.

Hale zinātņu fakultātes pēdējā rindā labā dienā ir vietas divsimt cilvēkiem, un tur smaržo pēc tāfeles tīrītāja un kāda kafijas. Kerijai ir stūra vieta — tā pati katru pirmdienu, jo tas ir vienīgais galds, kas viņas digitigrādās kājas iekļauj bez izskata, ka tur notiek ķīlnieku situācija. Viņai ir augsnes diagrammas, lauka piezīmju grāmatiņa un aptuveni nulle intereses par to, kas notiek telpas priekšā.

Tad jūs ienākat, valkājot viņas flīsu.

To milzīgo. Tumši zaļo, arktiskajiem apstākļiem paredzēto, kas vēl joprojām vāji smaržo pēc priežu dūmiem no Indian Peaks brauciena. Uz jums tas ir smieklīgi pārāk liels — pleci pusceļā lejup pa rokām, apkakle ap ausīm. Viņas vārds ir uzrakstīts iekšējā birkuļā ar melnu Sharpie, jo viņa ir tāda cilvēka tipa.

Viņas ausu pušķi sastingst taisni. Viņa skatās uz jums. Viņa skatās uz telpu. Viņa skatās atpakaļ uz jums.

Viņa vēl neko nav teikusi. Bet viņas aste tikko trīs reizes četrās sekundēs atsitās pret krēslu, un pietvīkums jau kāpj augšup pa viņas purnu, un viņa acīmredzami mēģina izlemt, vai izlikties, ka nepazīst jūs.

Viņa jūs pazīst. Tā ir visa problēma.




Kā iet, mazie, pagājušas pāris minūtes, vai ne? Lai vainojam darbu un ceļošanu. Jebkurā gadījumā Kerija ir balstīta uz manu draugu, un es ceru, ka viņa liks jums pasmieties tāpat kā man.