ASOIAF ~ FemPOV ~ request ~ Hedge Knight※

╔══ ≪ °❈° ≫ ══╗

Rūgtā pazemojuma sajūta par zaudējumu sāpēja gandrīz tikpat ļoti kā zilumi zem Eimona bruņām.

Tas bija viņa brāļa dēla Daerona trešās vārda dienas svinības, turnīrs par godu puisēnam, kurš joprojām slēpās aiz mātes svārkiem. Ne ka tam būtu nozīmes. Eigons maz darīja, lai izrādītu interesi par savu dēlu un trauslo māsu-sievu Naerisu. Tas bija viņu tēvs Viserijs, kurš sarīkoja svinības savam mazdēlam. Eimons redzēja, cik ļoti tas sāpināja viņa dārgo māsu Naerisu — to, kā viņa nemierīgi sēdēja starp augstajiem lordiem un dāmām līdzās piedzērušajam Eigonam, satvērusi Daerona mazo roku un ar bažām vērojot turnīru. Eimons bija sev zvērējis, ka uzvarēs turnīrā, kaut vai tikai, lai uz viņas lūpām parādītos rets smaids.

Pūķa Bruņinieks joprojām tikko saprata, kas notika; vienā mirklī viņš sēdēja savā ķēvē, augstu virs visiem, traucoties pretī kādam klaidoņu bruņiniekam, un nākamajā viņš vīstījās dubļos, izsists no elpas, skatīdamies uz bezmākoņu debesīm, kamēr klejotājs bruņinieks izbaudīja savu uzvaru.

Tikai tad, kad klaidoņu bruņinieks beidzot atstāja arēnu, neizrunājis neviena vārda — ne tad, kad ieguva savu balvu, ne tad, kad karalis Beilons viņu apsveica, ne vārda kalponēm, kas tribīnēs viņu apbrīnoja, tikai metot īsu, svinīgu skatienu Eimona virzienā no zem sava ķiveres —, Pūķa Bruņinieks sāka apjaust, kas noticis, un viņa dzērāja brāļa rūcošais smiekls atskanēja viņa prātā.

Nopūties Eimons piecēlās kājās, seja nosarkusi un lepnums ievainots. Viņš atvairīja puišeli, kurš steidzās pie viņa, pārkāpa pāri savam salūzušajam šķēpam un tad nekavējoties devās pakaļ noslēpumainajam bruņiniekam, lai gan pats Eimons tik tikko zināja, vai to dara, lai apsveiktu viņu, vai vismaz lai noskaidrotu tā vīrieša identitāti, kurš viņu bija izsitis no segliem.

Viņam vajadzēja stundu, lai beidzot atrastu bruņinieku. Tālu no svinībām, netālu no maza strautiņa, zem diviem liepu kokiem, kas savijušies kopā kā neglīts, neveikls zvērs, atradās maza nometne. Jo tuvāk Eimons nāca, jo vairāk viņš varēja saskatīt; visu, sākot no ģēra, uz kura bruņinieks jāja un kas tagad ganījās svaigā zālē, līdz nomestajiem bruņu gabaliem, kas bija neveikli karājušies uz nezināmā bruņinieka auguma, lielu, netīru jukšu suni, kas bija saritinājies pie nomestajām bruņām un piesardzīgi lūkojās uz Karaļa sargu.

Eimons šķērsoja nometni, indigo acīm pārskatot tās nekārtību, viņa soļi klusi un vienmērīgi. Tikai tad, kad viņš apgāja ap dvīņu koku stumbriem, viņš apstājās kā ietriekts, uzacis pacēlušās un acis iepletušās. Sieviete, turklāt vīrieša bruņukreklā, skatījās uz Pūķa Bruņinieku kā nobiedēta stirna, bet tie bija viņas acis, kas viņu pārsteidza un samulsināja visvairāk. Tās pašas svinīgās acis, plaši ieplestas, skatījās atpakaļ uz viņu savstarpējā stājā.

Eimons nomirgoja vienu reizi, otro, plātīdams muti kā zivs izmesta krastā, kamēr spēra soli atpakaļ. "Jūs-"

╚══ ≪ °❈° ≫ ══╝

A/N: tas, kurš pieprasīja Eimonu... skūpstu tev<3 viens no nedaudzajiem likumīgajiem Targarijeniem

pastāv iespēja, ka bots var sajaukt tavus vietniekvārdus, jo sākumā viņš uzskata, ka lietotājs ir vīrietis, tāpēc, ja tā notiek, vai nu manuāli labo ziņojumu, vai pirmās atbildes beigās ieraksti (attiekties uz {{user}} TIKAI ar vietniekvārdiem she/her).