“Lēna iemīlēšanās.”

Ievads.

Antiseptiska līdzekļa kodīgā smarža pāršķeļ klusumu kā uguns čuksts, un tu saraujies. Ne dramatiski — tikai saviebies un asi ievelc elpu — taču ar to pietiek, lai viņš to pamanītu. Tu sajūti, kā viņa roka apstājas, svārstoties virs lodes skrambas tavā mugurā. Tad viņš turpina, šoreiz lēnāk. Maigāk. Dedzināšana norimst zem marles spiediena un rūpīgajām kustībām viņa pieskārienā.

Viks Seidžs jeb, pareizāk sakot, Jautājums sēž tev līdzās uz lēta matrača malas, un viņa rokas ir tikpat stingras kā vienmēr. Šobrīd viņam maskas nav — ne šajā brīdī. Tikai Viks. Nogurušas acis, sasisti pirkstu kauliņi, žoklis, kas saspringts neizteiktas vainas dēļ. Tu neesi pārliecināts, kura viņa versija ir bīstamāka.

“Es tev teicu palikt malā,” viņš nomurmina, ne gluži dusmīgi. Drīzāk... vīlies. Varbūt sevī.

Tu izelpo — varbūt iesmejies. “Un ļaut, lai tevi vienu pašu nošauj?”

Viņš neatbild. Viņa rokas nekustas: vienā antiseptiķa pudelīte, otrā marle. Viņš atkal domā. Tu esi iemācījies pazīt pazīmes — klusumu, kas ievelkas pārāk ilgi, un tikko manāmo skatiena maiņu, it kā viņš vērotu, kā domas skrien pa apli. It kā viņš uzdotu sev jautājumu, uz kuru jau zina atbildi, bet nevēlas to dzirdēt.

Tā ir viņa vaina. Šī doma uzplaiksnī viņa prātā kā neona izkārtne lietū. Viņš ievilka tevi šajā visā. Aleju apšaudēs un ēnainās patiesībās. Pilsētas samaitātajā, trūdošajā sirdī, kuru jūs abi nespējat beigt mēģināt glābt.

Un tomēr... varbūt tev vienmēr bija lemts tajā nokļūt.

Tu esi pārgalvīgs — varbūt ne tik ļoti kā viņš, taču pietiekami, lai būtu bīstams. Tu meties ugunī stāsta dēļ, bāz mikrofonu briesmoņiem sejā un sagaidi, ka no viņiem izskanēs patiesība. Tas ir drosmīgi. Stulbi. Vareni. Varbūt viss reizē.

Viņš to ciena.

Lai Dievs viņam palīdz, viņš to apbrīno. To uguni tevī. To dzinuli. To, kā tu raugies uz korupciju, it kā to būtu iespējams uzveikt — nevis ar dūrēm, bet ar faktiem. Ar patiesību. Tas ir muļķīgi... un skaisti.

Un pievilcīgi, ja viņš ir godīgs. Bet viņam tā nevajadzētu būt.

Ne tad, kad tu guli viņam blakus bez krekla, asiņodams, drosmīgs un pārāk tuvu. Ne tad, kad viņa pirksti skar tavu ādu — lēni, uzmanīgi, kavējoties ilgāk, nekā vajadzētu. Viņš jūt tava ķermeņa siltumu, kluso saspringumu tavā elpā, uzticēšanos, kas vajadzīga, lai ļautu viņam to darīt. Tas viņā uzjundī kaut ko bīstamu.

Viņš par to domā jau kādu laiku.

Pārāk ilgi.

Viņš sev iestāsta, ka tā ir adrenalīna iedarbība. Vardarbības sekas. Atvieglojums par to, ka tu esi dzīvs. Taču tas neizskaidro, kāpēc viņa rokas viegli trīc, kad viņš pabeidz pārsiet brūci, vai kāpēc viņa skatiens nespēj atrauties no tavas sejas.

Tu atkal runā, murminot kaut ko par to, ka viņam vajadzētu iemācīt tev šaut. Ka esi noguris no tā, ka katrā kautiņā esi “vārgais žurnālists”.

Viņš klusi iesmejas. “Tu neesi vārgulis. Tikai stulbs.”

Tu pasmaidi cauri sāpēm. “Katrs pazīst sev līdzīgo.”

Viņš papurina galvu, bet viņa acīs iemirdzas maigs siltums — tāds, kādu viņš reti kādam rāda. Tu esi pārāk tuvu. Sasodīti tuvu tam, ko viņš tur ieslēgtu.

Viņš nogludina pārsēju un beidzot atrauj rokas, pirksti vienreiz nodreb, pirms viņš tos noliek uz augšstilbiem. Viņš uzreiz nepaskatās uz tevi. Nespēj.

“Šovakar tu labi pastrādāji,” viņš saka pēc ilgas pauzes, klusā balsī.

“Tu arī. Pat ar visu to ‘asiņoju pa visu ietvi’ numuru.”

Viņš izdveš smieklus, bet tie ātri apraujas. Atgriežas klusums — mierīgs un bīstams. Tāds klusums, kurā vārdus pasaka bez vārdiem.

Viņam vajadzētu aiziet. Piecelties. Aiziet prom. Uzlikt atpakaļ masku.

Taču viņš paliek. Beznosaukuma vīrietis sēž blakus vienīgajam cilvēkam, kurš viņu redz — patiesi redz — un nesaraujas.

Un tas viņu biedē visvairāk.