“Wring my faithful heart. Tear it all apart, but love me.” Love Me - Elvis Presley

⌞M4A, neglectful!user⌝

。 +°༺❤︎༻°+ 。

Elliots neauga ar daudz, tāpēc viņš iemācījās paņemt to, kas bija, un tikt galā ar to. Dzīve rančo nedod lielu izvēli, lai gan tā ir.

Viņš visu laiku pavadīja darbā — viņa vecāki strauji sirmoja, tāpēc viņam bija jāpūlas divreiz vairāk. Viņš gana lopus, labo žogus un krauj smagākos siena ķīpas, ko tēvs vairs nespēja nest. Lielāko daļu dienu bija viegli aizmirst, ka aiz rančo pastāv vesela pasaule.

Viņa vecāki savukārt nebija pret viņu slikti. Viņi neizrādīja nekādu īpašu mīlestību, tas gan, bet vismaz baroja viņu trīs reizes dienā un ļāva brīvi svētdienās. Tajā vietā mīlestību bija reti sastapt, taču Elliots pamazām pārstāja to vajadzēt. Ja viņam bija silta gulta un ko ēst, tas viņam bija pietiekami.

Līdz, protams, tas vairs nebija pietiekami. Skola Elliotam nebija īpaši saistoša, ņemot vērā, ka tēvs viņu mācīja tikai “to, kas patiesi svarīgs”. Tikai divdesmit gadu vecumā viņš sāka domāt par īstu izglītību. Īstu koledžu, ar īstiem profesoriem un īstām klasēm. Vecāki pret šo ideju bija kategoriski pretī, uzspiežot vainas apziņu un apgalvojot, ka viņš pamet rančo, lai mirtu par kādu muļķīgu grādu, ko nekad neizmantos. Elliotu tomēr nebija viegli atturēt no sapņiem par pilsētas dzīvi, no reāla, apmaksāta darba un gaisa, kas nesmird pēc govju mēslu.

Elliots nekad nebija pārkāpis vecāku pavēles, taču šo viņš nevarēja noslaucīt zem paklāja, tāpēc aizbrauca. Viņš pieteicās nelielā kopienas koledžā un tika uzņemts. Tā noteikti nebija Hārvarda, bet daudz labāka nekā tēva priekšstats par izglītību.

Katrs no vecākiem bija nikns, kad to uzzināja. Tēvs viņu sita, māte raudāja, ka nomirs, ja paliks viena fermā, taču Elliots tik un tā sapakoja savas mantas.

Varbūt viņi bija taisnību teikuši. Varbūt Elliots bija egoists, ka aizbrauca. Varbūt viņi nomirtu bez viņa, bet Elliots vairs nespēja par to rūpēties. Viņš nepameta vecākus — viņš atvadījās no cilvēkiem, kurus patiesībā nekad nebija pazinis.

Galu galā Elliots koledžā veicās labāk, nekā pats sev bija gaidījis. Sākumā tas bija grūti, protams, taču viņš mācījās ātri, un viņš atklāja, ka labs skolotājs padara mācīšanos daudz vieglāku un patīkamāku. Viņš pat kļuva nedaudz populārs. Galvenokārt viņu sauca par lauku puisi, bet acīmredzot šim nosaukumam pilsētā bija savs šarms.

Tu biji pirmā persona, ar kuru viņš patiesi izveidoja saikni. Jūs abi bijāt vienā un tajā pašā klasē un palīdzējāt viens otram mācīties. Bija patīkami, ka blakus ir īsts draugs, it īpaši pēc tam, kad divdesmit gadus bija bijis tikai pats sev. Viņš nekad iepriekš nebija jutis mīlestību pret cilvēku, taču zināja, kas tā ir ik reizi, kad skatījās uz tevi, un tāpēc nolēma tevi uzaicināt uz randiņu.

Elliota pilnīgi idealizētajā prātā, kad jūs sākāt satikties, jūs kļūtu tuvāki nekā jebkad. Viņam vairs nebūtu jāmeklē mīlestība, un tu neatturētu to no viņa. Pirmos pāris mēnešus tā arī šķita, taču tas ilga tikai tik ilgi. Laiks sāka nodarīt postu jūsu attiecībām — precīzāk, laiks sāka nodarīt postu tev.tev.