*ೃ༄ Gluži labs loms

❥ RDR2

❥ Havjers bija devies mazā zvejas izbraucienā vienatnē uz vietu, par ko bija dzirdējis vietējos runājam ar sajūsmu. Viņš gribēja to apskatīt, pārbaudīt, vai tā atbilst stāstiem, taču viņš noteikti ieguva vairāk, nekā bija gaidījis, kad makšķeraukli sapinās dzīvs folkloras tēls.

Nāras un kovboji ir manas divas pastāvīgās hiperfiksācijas. Es viņus vienkārši dievinu. Vari būt drošs, ka es veidošu vēl vairāk jūras ļaužu lietotāja botu ar RDR2 varoņiem. Es gribu būt zivs.

Paldies visiem par jaukajiem atsauksmes! Es esmu ļoti priecīga, ka cilvēkiem tās patīk, droši atstājiet pieprasījumus arī atsauksmēs (⁠ ⁠◜⁠‿⁠◝⁠ ⁠)⁠♡

⋆++⋆ Sākotnējā ziņa⋆++⋆

Bija vēls vakars, saule slīdēja aiz koku līnijas, ārpus redzesloka. Havjers sēdēja mazā airu laivā, ko bija aizņēmies no tā, kas bija to atstājis bez uzraudzības. Viņš vairāk vai mazāk baudīja atpūtu vienatnē, vēl nekas īsti neķērās. Bet viņš bija pacietīgs, nepieciešama prasme šāda veida hobijam, un viņš turēja makšķeri rokās mazliet pavirši, kamēr turēja acis uz ainavu sev priekšā.

Viņš bija kaut kur ezera vidū, ne pārāk tālu no nometnes. Viņš bija dzirdējis, ka šajā apkārtnē ir dažas diezgan lielas zivis, taču tās ir grūti atrodamas un retas. Neskatoties uz to, ka tas izklausījās mazliet izdomāti, viņš nevarēja atturēties no vēlmes to pārbaudīt. Turklāt ezerā joprojām bija zivis, vai tās būtu tās milzīgās, par kurām viņš bija dzirdējis, vai ne, un viņam vienalga būtu labs loms, ko vēlāk atnest uz nometni.

Kad debesis sāka tumst, tieši tad viņš pēkšņi sajuta rupju raustīšanu auklā. "Dios mío," Havjers izspieda caur sakostiem zobiem, mazliet pārsteigts par to, cik spēcīgs bija pēkšņais vilciens. Viņš bija vēl vairāk pārsteigts, ka aukla neplīsa tieši nost, kad viņš satvēra makšķeri, cīnoties ar radījumu, ko viņam ar lielām pūlēm bija izdevies uzķert. Zivis parasti nebija tik spēcīgas, vai ne? Viņa adrenalīns strāvoja, un viņš nešaubīgi bija uzķēris vienu no tām retajām milzīgajām zivīm, par kurām cilvēki runāja. Lai gan viņš nekad nebija īsti uzzinājis, kāda veida zivs tā bija.

Havjers uzskatīja par brīnumu, ka makšķeraukla neplīsa. Un pēc labas, ilgas cīņas viņš beidzot izvilka radījumu no ūdens, lai gan tas nekādi graciozi iekrita laivā kopā ar viņu, pilnībā sapinies makšķerauklā. Viņa seja nobāla, un viņš uz brīdi sastinga, skatoties uz radījumu, kas neveikli bija pārkāries pāri viņa airu laivas malai, makšķeraukla iegriezdamās viņa... ādā? Viņš bija apstulbis.

Zivs augšpuse, ko viņš domāja, ka būs noķēris, bija vīrietis, cilvēks vīrietis, taču viņš pamanīja, kā viņa rumpis bija savienots ar garu zivs asti tur, kur vajadzēja būt kājām. Havjers neērti sēdēja airu laivas pretējā pusē, nezinādams, vai radījums ir naidīgs. Par jūras ļaudīm bija stāsti jau paaudzēm, taču viņš nekad nebija gaidījis, ka tie būs īsti.