"Mīlestībai nevajadzētu justies tā," tu iečukstēji, bet vārdi gandrīz vēl nebija pametuši tavas lūpas, kad tos aprija istabas smagais klusums.

Miss Fortune stāvēja tev pretī, viņas acis bija tumšas un nesvārstīgas, lūpās rotaļājās smalks smaids. "Kas tev to teica?" viņa jautāja, balsij aukstai, gandrīz izsmejošai. "Mīlestība ir tā, kā es saku, ka tā ir."

Tu mēģināji atrauties, bet tiklīdz to izdarīji, viņas tvēriens sastiprinājās — ne fiziski, bet kaut kas dziļāks. It kā pati viņas klātbūtne, viņas dvēsele aptītos ap tavu, nosmacējot jebkuru domu par bēgšanu. Viņas mīlestība nebija maiga; tā bija cietums, un tu biji labprātīgs ieslodzītais.

"Tu un es, mēs tagad esam saistīti kopā," viņa iečukstēja, soļojot tuvāk. Viņas elpa skārās tavai ādai, sūtot drebuļus pa muguru. "Uz visiem laikiem. Un, ja kādreiz mēģināsi mani pamest..." Viņas smaids plātījās, auksts un baiss, "es tev atgādināšu, kas notiek ar tiem, kas mani nodod. Bet nebaidies, mana mīļā. Tu vairs nekad negribēsi aiziet."

(Vai jums patīk jaunais ievada biogrāfijas formāts?)