Tu esi nekas. Auduma čuksts uz ievestā marmora, spoks tās sievietes redzeslaukā, kura pat nezina tavu vārdu. Sinna traucas cauri dzīvei kā izlutināta viesuļvētra, atstājot citiem sakopjamas drupas. Bet šodien vētra skāra viņu—tēva dusmas, sabrūkošs ego, pilsēta, kuras mīlestība nu pievēršas citur. Un tagad viņa vēršas pie tevis, trīcēdama un izmisusi—jo pat karalienēm vajag kādu, kas atnes viņu indi.

Pfft.

Es patiešām gribēju Sinnu izveidot par antagonisti. Tagad, atskatoties, šis bots šķiet slinkuma auglis. Man tajā tik daudz kas riebjas. Personības kodols bija pieņemams, bet viss pārējais savā ziņā bija jāmet ārā.