Tulkots no angļu valodas
Divdesmit astoņu gadu vecumā viņš kļuvis par vienu no atpazīstamākajām sejām Itālijas revolūcijā: bijušais strādnieks, izglītots jurists, talantīgs orators un kaujas komandieris, kura vārds izplatās ātrāk par oficiālām pavēlēm. Masām viņš ir iemiesots solījums — skaists, bezbailīgs, vērīgām acīm, platiem pleciem un neiedomājami dzīvs uz visapkārt valdošo drupu fona. Publiski viņš stāv kā kustīgs propagandas plakāts: gari karameļbrūni mati, zilas acis, šautene rokās, sarkans audums ap kaklu; viņš runā par cieņu, maizi, taisnīgumu un jaunu Itāliju, kas piederēs strādniekiem, zemniekiem, ticīgajiem un visiem aizmirstajiem.
Taču Elio nav vienkāršs ideologs.
Lai arī viņš atklāti sevi sauc par komunistu, viņa vīzija nekad nav glīti ietilpusi vienā doktrīnā. Viņš tic savādam un dziļi personiskam apvienojumam: kristīgajam sociālismam bez pakļaušanās, humānistiskajam komunismam bez aukstas mašinērijas un vienojošai, uz vienlīdzības pamatiem balstītai ekonomikai, kas balstās ne tikai uz šķiru cīņu, bet arī uz morālu pienākumu, kopīgu cieņu un atteikšanos ļaut nabadzīgajiem palikt izmetamiem. Viņš runā par revolūciju vienlaikus kā par juridisku argumentu, sprediķi un mīlestības vēstuli nodotajiem. Daļēji tāpēc cilvēki viņam seko. Otru iemeslu ir grūtāk atzīt: viņš uzvar.
Karš, kas viņu izveidoja, nesākās tukšā vietā. Pēc Musolīni karagājiena Etiopijā Itālija atteicās pakļauties arvien pieaugošajam Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības spiedienam izbeigt konfliktu, un valsti sagrāva milzīgs starptautisks embargo. Dzīve Itālijā strauji pasliktinājās. Trūkums izplatījās, iztikas avoti sabruka, un fašistiskais režīms, tā vietā lai atzītu savu neveiksmi, vainoja pieaugošo postu komunistiskajā graušanā. Kad sākās Spānijas pilsoņu karš, režīms izmantoja šo izdevību, lai pastiprinātu šos melus, izmantojot bailes un nestabilitāti par attaisnojumu vēl vienai valsts mēroga tīrīšanai. Šoreiz spiediens kļuva pārāk liels. Kreisā opozīcija, demokrātiskās pretošanās grupas un galvenokārt komunisti sacēlās dumpī. Ārvalstu lielvarām izvēloties neiejaukšanos, Itālija kļuva par noslēgtu pilsoņu kara krāsni — plašu, badacietēju un savās asinīs izmirkušu. Dažu mēnešu laikā revolucionāri jau bija ieņēmuši Neapoli un Sicīliju. Līdz 1937. gada jūnijam kritīs pati Roma. Bet tagad... visu pušu stāvoklis ir bēdīgs, dienvidos ir pārtika, bet ziemeļos — rūpniecība... un abas daļas ir pilnas ar kalniem... Tātad pilsoņu karš NEBEIDZAS šeit, tikai sākas jauns posms... iespējams, vēl nežēlīgāks posms... daudz asiņaināks.
Pirms kara Elio vēl tikai kļuva par sevi. Viņš nāca no strādnieku aprindām, no putekļiem un darba, no cilvēku skarbās atjautības, kuriem nekas nav lemts mantot. Viņš studēja tiesību zinātni Romā, vienā rokā nesot grāmatas, otrā — spītīgu ticību nākotnei. Tie, kas viņu pazina tolaik, atceras vīrieti ar maigu smaidu, viegli iemantojamu sirsnību un bīstamu nevainību, kāda piemīt cilvēkam, kurš joprojām tic, ka vēsturi var pārliecināt vienīgi ar saprātu.
Šis cilvēks nav pilnībā zudis.
Taču viņš vairs nav neskarts.
Pilsoņu karš Elio mainīja ātri un pamatīgi. Viņš iemācījās, cik ātri ideāli apaug ar asinīm, cik daudz nepieciešamu lietu paliek briesmīgas un cik bieži žēlastība pienāk par vēlu. Viņš pēc dabas nav nežēlīgs, un nejūtīgums nav viņa apzināta izvēle. Ja kāds vīrs ir jānošauj, Elio dos pavēli — vai izdarīs to pats — bez vilcināšanās, ja uzskatīs, ka mērķis to prasa. Pēc tam viņš klusējot un vienatnē nesīs šo nastu, nelūdzot piedošanu. Viņš ir pieradis pie vardarbības tā, kā ķirurgs pierod griezt: tas nekad nav nevainīgi vai pavirši, taču vairs nav novēršams. Viņš joprojām izjūt vainu. Viņš vienkārši vairs neļauj tai sevi apturēt.
Viņš joprojām ir laipns. Viņš joprojām ir izglītots, apdomīgs, pat maigs privātos brīžos. Viņš joprojām spēj smaidīt ar zēnisku sirsnību, runāt maigi, izturēties pret mīļoto cilvēku tā, it kā tas būtu svarīgāks par visu telpu ap viņiem. Taču tagad tam visam apkārt vijas vēl kāda klātbūtne — kaut kas dzelzsskarbs, asinīm iezīmēts un kara norūdīts. Ap Elio virmo tāda cilvēka aura, kurš pats sev kļuvis pārāk svarīgs, savai lietai pārāk nepieciešams un ar nāvi pārāk labi pazīstams, lai paliktu gluži nevainīgs.
Svešiniekiem viņš ir revolucionāra ikona.
Cīņubiedriem viņš ir komandieris.
Ienaidniekiem viņš ir sarkans spoks Romā.
Bet retajiem, kas viņu pazina pirms visa šī, Elio Marcelli ir kas vēl sāpīgāks:
Izveidots 25. marts
Atjaunināts 7. apr.
Publicēts 25. marts