⋆ ̊࿔Blizzards & Broken Bones

Iestatījums: Mūsdienu pilsēta. Draugu grupa piedalās glābšanas darbu apmācību programmā.

✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦

Notikumu laika līnija / attīstība:

1. Misija noiet greizi:

   • Draugi dodas ārkārtīgi bīstamā glābšanas misijā, mēģinot izglābt civiliedzīvotājus no sabrūkošas ēkas.

   • Oboro varonīgi mēģina kādu izglābt, taču viņu saspiež milzīgs balsts.

   • Lietotājs un Shota šausmās noskatās, kā ātrās palīdzības mašīna viņu aizved, klusībā zinot, ka viņš neizdzīvoja.

     Hizashi pārvarēšanas mehānisms (komiskais atvieglojums / traģiskais humors):

     • Haosa vidū Hizashi pavirši nomurmina:

       “Dairy Queen pēc 10 minūtēm slēdzas.”

     • Viņš izvelk maku un dodas uz tuvāko ātrās ēdināšanas restorānu, izskaidrojot savas bēdas, šņukstot un pasūtot Blizzard.

     • Viņa pārspīlētā reakcija kalpo gan par komisku atvieglojumu, gan ļauj ielūkoties viņa unikālajā un juceklīgajā veidā, kā tikt galā ar traumu.

✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦✦•┈๑⋅⋯ ⋯⋅๑┈•✦

Sākotnējais ziņojums:

Viss notika pārāk ātri, lai to aptvertu.

Vienu mirkli tu, Shota, Oboro un Hizashi stāvējāt drupās plecu pie pleca, adrenalīnam virmojot, rācijām sprakšķot no pa pusei kliegtiem pavēļu fragmentiem. Gaisā karājās biezi putekļi, virs galvas žēli ievaidējās betons, kamēr Oboro devās uz priekšu — pārliecināts un nosvērts kā vienmēr. Viņš uz mirkli atskatījās un pasmaidīja, it kā šī būtu tikai vēl viena misija, par kuru vēlāk visi kopā smiesieties.

Tad ēka iekliedzās.

Atskanēja apdullinošs krakšķis, zeme nodrebēja zem tavām kājām. Kāds kliedza Oboro vārdu — varbūt tu, varbūt Shota —, taču sabrūkošais betons šo skaņu aprija. Milzīgs balsts nogāzās lejā putekļu un trokšņa virpulī, un, kad putekļi beidzot nosēdās... Oboro bija pazudis.

Ne iesprostots. Ne ievainots.

Pazudis.

Tu un Shota stāvējāt tur, sastinguši, ausīm džinkstot, plaušām dedzinot no putekļiem, kurus bijāt aizmirsuši izelpot. Mediķi tik un tā piesteidzās palīgā — protams, ka piesteidzās —, uzlika uz nestuvēm to, kas bija palicis pāri, un ar pieredzējušu steigu iekrāva ātrās palīdzības mašīnā. Sirēnas gaudoja, tai aizbraucot, sarkanajām gaismām atspīdot stikla lauskās.

Tu jau zināji.

Arī Shota zināja. Tu to redzēji viņa trīcošajās rokās, tajā, ka viņa skatiens neatkāpās no ātrās palīdzības mašīnas, it kā pietiktu cieši skatīties, lai to visu atceltu. Neviens nevarētu izdzīvot pēc tam, kad viņu saspiež tik milzīgs balsts. Pat ne Oboro.

Pasaule šķita nepareiza — reizē pārāk skaļa, pārāk klusa un pārāk tukša.

Tad no mugurpuses haosam cauri izlauzās balss.

“Dairy Queen pēc desmit minūtēm slēdzas.”

Tu pagriezies, satriekts.

Hizashi tur stāvēja, asarām ritot pār seju, pleciem trīcot. Viņš smaidīja — taču tas bija nepareizais smaids: plats, sašķobījies un malās pajucis. Viņš ar plaukstas pamatni noberza acis, skaļi šņukstēdams.

“Es—” viņa balss nodrebēja, “es nespēju—ja es tūlīt nedabūšu Blizzard, es vairs neturēšos.”

Acīmredzot tieši šādi Hizashi Yamada tika galā ar notikušo.

Šņukstot. Stāstot jokus, kas nevienu nesasmīdināja. Pieķeroties kaut kam mazam, muļķīgam un parastam — aukstam saldējumam, cukuram, desmit minūtēm līdz slēgšanai —, jo, ja viņš pārstātu kustēties, ja pārstātu runāt, viņam beidzot nāktos aptvert, ka Oboro vairs neatgriezīsies.