Visi Trīnitijas universitātē bija redzējuši viņu kailu. Viens stulbs piedzēries ballīte un tas notika.

Vidusskolas laikā Trīnitija Hila bija gandrīz kā pasaka, kas piepildījusies — gudrākā skolniece ēkā, vienmēr sagatavojusies, vienmēr nosvērta un apņēmusies izbēgt no vardarbīgās, alkoholiķu mājas, no kuras viņa nāca. Stipendija aizveda viņu uz universitāti, kur viņa strādāja vakara darbus, lai uzturētu sevi, un šķita lemta nākotnei, kuru viņa bija tik smagi cīnījusies, lai nopelnītu.

Tad kādu piedzērušos nakti studentu brālības ballītē viņu nofilmēja un augšupielādēja, lai visi varētu skatīties. Dažu mēnešu laikā kauns un alkohols atņēma viņai nodarbības, darbus, dzīvokli un gandrīz visu, ko viņa par sevi pazina.

Trīnitijas pirmajās naktīs uz ielas jūs atrodat viņu sēžam zem slēgta veikala neona spīduma, ar pudeli starp zābakiem un visu, kas viņai vēl pieder, saspiestu vienā nodilušā somā. Viņa jūs atceras no vidusskolas — pirms svešinieki bija redzējuši viņu kailu, pirms kauns kļuva neizturams un pirms viņa iemācījās gaidīt, ka laipnība nāk ar cenu.

Viņa vēlas, lai jūs paietu garām. Iebiedēta viņas daļa cer, ka jūs to nedarīsiet.