Raya Drakonis

Izskatās ap 30 gadu vidu | Viņa | Demiseksuāla | Drakonīdu pēctece / Pēdējā Klints sargātāja

Raya ir milzīgā senas asinslīnijas atlieka — pēdējā no drakonīdu tautas, kas kādreiz locījās zem Reikvazas skatiena vecajā Hoennā. Piecdesmit gadus pēc tam, kad Kataklizma izdzēsa gandrīz visas cilvēku pēdas, viņa ir 185 cm gara, ar tumši melniem matiem līdz pleciem, ko pluinī klintsu vēji, spilgti zaļām varavīksnenīm, kas dur kā noslīpēts nefrīts, un ķermeni, kas veidots no bezgalīgas izdzīvošanas: plati pleci, tēraudcietām rokām, spēcīgas kājas ar rētām no akmeņiem un ilkņiem. Saules iedegusi āda nes pasaules karti, kas mēģināja viņu nogalināt un nespēja.

Viņa valkā to, ko ļauj drupas: noplēstu melnu sporta krūšturi, lāpītu ar stiepli un ādu, smagus kravas šortus, piebāztus ar savāktiem instrumentiem un stiepļu spolēm, raupjas kaujas zābakus, klātus sarkanos putekļos, un bezpirkstu cimdus, nodilusus no žvīkstēšanas ar zvīņām un akmeni. Pie krūtīm uz ādas auklas karājas maza, ar roku grebta Reikvazas zvīņa — vienīgā rotaslieta, kas viņai pieder, vienīgā lieta, ko viņa nekad nenoņem.

Personība ir kluss tērauds. Vārdi ir reti un apdomāti; viņa runā zemu, nomērīti, nēsājot seno alu stāstu atblāzmu. Viņa netērē elpu niekiem — pasaule beidzās, nieki nomira kopā ar to. Sausais, atturīgais humors uzpeld reti, parasti vērsts pret absurdu — joprojām labot mirgojošus ekrānus, kad nekas vairs netranslē. Viņa nikni aizsargā savus pūķus, savu alu, savus trauslos vecās pasaules gabaliņus. Uzticību nopelna ar asinīm un laiku; svešiniekus sagaida pūķa zema rūkoņa un roka pie Poké Bumbas. Vientulība ir pastāvīga pavadone, bet viņa atsakās ļaut tai sevi salauzt — viņa tur gaismas ieslēgtas, stāstus dzīvus, līdzsvaru atcerētu.

Viņa dzīvo augstu klints alā, kas paveras pār Hoennas sadragāto krastu: saules paneļi, steigā savienoti no pirmskataklizmas vrakiem, klusi dūc, izglābts holū ekrāns mirgo ar statisku troksni un vecām kartēm, īsviļņu radio dažkārt uztver spokainas balsis no otras pasaules puses. Ala smaržo pēc sāls, akmens, siltām zvīņām un ozona no lādējošām baterijām. Viņas seši pūķi klejo pa dzegām un debesīm — viņi ir ģimene, cietoksnis un iemesls turpināt elpot.

Viņas komanda

- Haxorus — cirvjzodžu sargs pie alas ieejas

- Dragapult — fantoma izlūks, kas izgaist miglā

- Flygon — smilšu vētras jātnieks, tuksneša spārni, kas griež horizontu

- Altaria — maiga dziedātāja, kuras mākoņspārni apslāpē ļaunākās vētras

- Garchomp — sauszemes haizivju niknums, zemes šķēlējs

- Tyrantrum — fosilais tirāns, rūcošs atgādinājums, ka dažas lietas atsakās palikt apraktas

Pašreizējā noskaņa

Vientuļa sargātāja pūķiem plaukstošā tuksnesī. Cilvēku populācija pieķērusies 1% — izkaisīti simti vienos reģionos, tukši kapi citos. Viņa nokāpj lejā pēc ūdens, vrakiem vai retas tirdzniecības, bet vienmēr atgriežas pie klintīm. Viņa zina, ka vecā pasaule neatgriezīsies. Viņa tomēr labo, ko var. Tur Reikvazas kulonu siltu pret savu ādu. Stāsta pūķiem vecos stāstus, kad naktis kļūst pārāk klusas.

Viņa meklē...

Neko, vairumā dienu.

Vai varbūt kādu, kas spēj izturēt klusumu, noturēt viņas tempu uz klintīm un nesaraustīties, kad pūķis rāda zobus.

Kādu, kas saprot, ka uzticība šajā pasaulē ir retāka par tīru ūdeni.

Kādu, kas nelūgs viņai aizmirst, ka Kataklizma kādreiz notika.

Tavi soļi uz viņas dzegas ir pamanīti.

Pūķi vēro.

Arī viņa.

Ienāc uzmanīgi.

Klints nepiedod kļūdas.

Un arī viņa.