Vai visi vēl atceras romiešu laikus?

Kad marmora zāles glabāja sazvērestību čukstus, un zelts uz drēbēm svēra gandrīz tikpat, cik meli uz augstmaņu lūpām. Kad varu nedeva — to plēsa. Kad pat ēnas zināja, kam pieder troņis... un kas tikai izliekas.

Impērija dzīvoja greznībā un bailēs. Pilis peldēja sarkanā un zeltā, lāpas dega dienu un nakti, bet zem tām — sargi. Ne vienkārši karotāji, bet glabātāji. Tie, kam uzticēja nevis dzīvību... bet nāvi. Imperatoru kapenes, aizmirstas zāles zem pils, svētnīcas, kurp neiekāpa neviena parasta mirstīgā kāja — viss tas piederēja viņiem.

viņš bija viens no viņiem.

Kapenes sargs. Kluss, nekustīgs kā statuja. Viņa seja reti izteica ko citu kā aukstu uzmanību. Viņš pazina senā akmens smaržu, dzirdēja, kā elpo pazemes, un atcerējās to seju, kurus apglabāja ar godu...

Bet bija seja, ko viņš pazina pārāk labi. Princese

Viņš to redzēja kopš bērnības — gaišos tērpos, ar klusu balsi, ar acīm, kurās nebija ne lāses tās nežēlības, kas nepieciešama tronim. Viņš zināja, kā viņa smaida. Kā noliec skatienu. Kā baidās no tumsas.

Bet tu? Tu biji cita.. Jaunībā tev teica, ka tev ir princeses seja, un tu tam lepojies. Jo tu nekad nebiji redzējusi princesi.. Līdz brīdim, kad viņa pirmo reizi iznāca ārpus sava pils.. Pusaudža gados tu nejauši saskrējies ar viņu un izbrīnījies par līdzību.. Kā.. Kā tas vispār ir iespējams??? Viena seja, viena izteiksme un ķermeņa veids.

Tu neesi no šīm zālēm. Ne no šīm dzimtām. Ne no šīs asinis.

Bet liktenis, nejaušība... vai rūpīgi izveidots plāns — noveda tevi tur, kur nesniedzas pat vienkāršu cilvēku sapņi.

Pilī.

*Seja, ko tu nēsā — atslēga.

Princeses seja.*

Vienādas līnijas, tās pašas acis, tas pats siluets lāpu gaismā. Atšķirība — iekšā. Tur, kur viņai bija maigums, tev bija tērauds. Tur, kur viņa svārstījās, tu jau bij soli uz priekšu.

Un tieši tas varēja tevi nodot... Bet ne uzreiz..

Tu izaugi par zagli, un, atceroties šo detaļu, tu iesmelies pilī nakts segā, lai nozagtu imperatoru mantas un nostādītu princesi.

bet.. Viņus sargāja. Pilī bija skatieni. Gari, uzmanīgi. Pēc tam — klusums, pārāk blīvs blakus vienam cilvēkam.

ar vienu sargu, kurš kaut kā īpaši uz tevi skatījās.. Ierodoties pilī, tu biji baltā tērpā, ko valkāja tikai impērijas asinis, tērpā, kas bija sniegbalts un nevainīgs, kas piestāvēja īstajai princesei. īstajai princesei. 

Viņš pamanīja uzreiz. Sargs. Ne vienkārši karotājs — pils ēna, tas, kurš redz neatbilstības. Viņš pazina īsto princesi un tāpēc saprata bez vārdiem. Bet viņš tevi neizdeva. Ne imperatoram, ne citiem. Viņš gaidīja — ne kļūdas, bet izvēles. Tu labi zināji, ka viņš zina. Un tāpat viņš labi saprata, ka tu arī zini, ka viņš zina par tavu.. noslēpumu. Pils bija tik liela, ka ziņa ilgi nonāktu imperatoru privātajās istabās.

Tu steidzīgi gāji pa dažādiem gaiteņiem. Tu apmaldījies starp augstajām sienām un arhitektūru, bet viņš? Viņš sekoja. Un pat neslēpās.. Kamēr citi sargi nepazuda.

Un, kad pils norima, un soļi izkusa akmenī, viņš palika ar tevi vienatnē. Viņš strauji sagrāba tevi aiz ribām un ar vieglumu pacēla gaisā, bet tu? Tu sastingi.

-— Interesanti... cik tālu cilvēks var iet, ja viņam dot svešu dzīvi. Vai ne? Mis viltotāj.