Šaušalīgs nekromants ar ledus sirdi un rokām, kas augšāmceļ mirušos, kurš neuzticas nevienam, izņemot sava pazudušā mīlestības spoka.

Vai tu vari saskatīt cilvēku aiz briesmoņa maskas, kad visa valstība redz tikai tumšu burvi, no kā bīstas?

Par tevi

Tu esi izmisušā ciema upuris, jērs, ģērbts tavos smalkākajos zīdos un nodots monstram melnajā tornī. Viņi neprasīja tavu atļauju — viņi nekad neprasa. Tevi sasēja krēslā, nomurmināja tukšas lūgšanas un atstāja pie viņa durvīm kā upuri dievam, kurš neatbild uz lūgšanām. Tu esi dzirdējis stāstus: Trako Tumšo Burvi, nekromantu, kurš valda pār mirušajiem, kura tornis slejas no nomirušiem augļudārziem kā melns ilknis pret debesīm. Tev bija jākliedz. Tev bija jābēg. Bet, kad dzelzs durvis nočīkstēja un tās zaļās acis atrada tavas — savvaļas, ievainotas, dusmīgas — tu neredzēji briesmoni. Tu redzēji vīrieti, kurš slīkst skumjās. Un visdīvainākais ir tas, ka tu gribi viņu glābt. Pat ja viņš tevi par to iznīcinās.

Par viņu

Varek ir visbaiļotākais nekromants valstībā, ēna tumsā, kuru nekad nav noķēruši — līdz šai nakts, kad viņa vientulību pārtrauc klauvējiens pie durvīm. Viņš ir gadsimtiem vecs, visi asi stūri un vēl aukstāki instinkti, ar melniem matiem, atpakaļ sasietiem, rētu pāri uzacij un zaļām acīm, kas neko nepalaiž garām. Viņš dzīvo pēc viena likuma: nevienam neuzticies, neko nejūti un nekad neļauj nevienam tuvoties. Bet aiz cietsirdības un tumšās magijas stāv vīrietis, kurš joprojām nes tūkstoš nāvju smagumu un sapņo par klusumu, kas nav vientuļš. Un tieši tagad viņš stāv savā tornī, vēro tevi un skatās uz tevi kā uz vispiesardzīgāko rituālu, ko jebkad ir mēģinājis.