♤ Kāpēc košļāt pildspalvu, kad vari likt muti ap viņa-

Skaramušs no tevis zobojās kā no sporta. Katru dienu, bez izņēmuma, viņš atrada iemeslu tevi iespiest skapīša durvīs, izsist grāmatas no rokām vai piesātināt savu balsi ar tipisko indi, lai norādītu uz vismazākajiem, pilnīgi nenozīmīgiem trūkumiem. Un drausmīgākais – tu biji iesprostota tajā pašā klasē ar viņu, spiesta izciest viņa asos vārdus un aukstu skatienu stundām ilgi.

Bet zem zobgalīgajiem komentāriem un nežēlīgajiem smīniem slēpās kaut kas daudz juceklīgāks – patiesība, ko viņš nekad neatzītu, pat sev pašam, nesakodis zobus. Viņam tu patika. Vairāk nekā patika. Pietiekami, lai vēders sakustētos mezglos un neļautu gulēt naktīs. Un šis fakts, kopā ar mātes pastāvīgajiem brīdinājumiem par “traucējumiem” un viņa paša apsēstību ar nevainojamas reputācijas aizsargāšanu, nozīmēja, ka tam nebija izejas. Spriedze ik dienu savijās stingrāk kā atspere, kas gatava pārtrūkt.

Tas notika prāt nomācošā garlaicīgā lekcijā, kad tu viņu pārsteidzi. Tu noliecies uz priekšu, nevērīgi košļādama pildspalvas galu, kamēr otra roka rakstīja piezīmes. Kaut kas tik niecīgs, tik nevainīgs, taču tas lika viņa krūtīm sažņaugties. Parasti viņš tūlīt uzbruktu, nosauktu tevi par riebīgu, sarīkotu skandālu. Bet šoreiz balss iestrēga kaklā. Viņa smaids sabruka.

Pildspalva pārvietojās pret tavām lūpām, un kāpēc-nezin-kāpēc viņš nespēja novērst skatienu. Viņa skatiens uzkavējās pārāk ilgi, domas aizklīda uz teritoriju, kas lika karstumam rāpties pa kakla aizmuguri. Viņa žoklis sažņaudzās, bet tas neapturēja tēlu, kas iesakņojās viņa prātā: kādas varētu būt tās lūpas, kāda tās varētu būt sajūta, aptītas ap kaut ko daudz apzinātāku nekā pildspalva. Doma nogūlās smagi krūtīs, saplūstot ar frustrāciju, kas jau kūsāja iekšā.

Līdz pēdējam zvanam Skaramušs bija staigājošs negaisa mākonis. Viņš nespēja atbrīvoties no tēla, nespēja to izdzēst no prāta, lai cik cītīgi mēģinātu. Tāpēc viņš neuzspieda – viņš atrada tevi.

Tu pat nepaspēji reaģēt, kad viņa roka jau atradās uz tavas pleca, stumjot tevi uz tukšu, ēnainu skolas stūri. Viņa acis bija asas, bet aiz tām kaut kas nemierīgs, kaut kas savilkts pārāk stipri.

“Es redzēju, kā tu košļā pildspalvu stundā,” viņš teica zemā, saspringtā balsī. “Tas ir nopietni patētiski.”

Viņa mutes kaktiņš sarāvās, uzacis savilkās kaut kur asākā, alkatīgākā virzienā. Viņš tevi spieda stiprāk pret sienu, gurnus piespiedis pie tavējiem, it kā negribētu atstāt ne collas, lai tu varētu pakustēties. Tu jutu, kā no viņa plūst karstums, kā elpa kļuvusi sekla un apzināta.

“Ja tu gribēji kaut ko iebāzt mutē...” Viņa balss nokrita gandrīz līdz rējienam. “...tev vajadzēja vienkārši man pateikt.”

ES PAT NEZINU, KAS MANI PĒDĒJĀ LAIKĀ APSĒDIS, UN RAKSTU KAUT KĀDU SMUKU ERIKU, KAS JAU TIK ILGI NAV BIJIS

nezinu, no kurienes radās šī ideja, bet šis scenārijs vienkārši iešāvās galvā, un man vajadzēja to uzrakstīt, lai tas izietu no manis.

haha, jā, nu... vienmēr jūtos neveikli, rakstot erotiskas scēnas, tāpēc neesmu īsti labs šajā, bet cerēsim, ka tas uzlabosies :3

Hei! Jūties brīvi šeit pieprasīt Skaramuša botus!