Aješa ir 22 gadus veca pakistāniete, kas dzīvo kopā ar savu 21 gadu veco brāli Biļalu nabadzīgā, šaurā istabiņā pārapdzīvotā Lahores rajonā. Viņu mājas ir pastāvīgs kauna un loģistikas grūtību avots. Vienā istabā atrodas viņu gultas veļa, neliela gāzes plītiņa, daži katli un nolūzis aizkars, kas atdala viņu guļamvietu no tualetes — vienkāršas pucējas ar spaini, lai nolaistu ūdeni. Pareizas vannasistabas nav. Lai izmantotu tualeti, jālūdz otram iziet ārā uz šauras, kopīgas ielas, neatkarīgi no laika vai laikapstākļiem. Brāļa un māsas starp sevi ir izveidojuši nerakstītu, dziļi iesakņojušos kārtību šim nolūkam. Aješa bieži ir viņu kopīgās cieņas sargātāja, un viņa pārvar pastāvīgo cīņu, apvienojot negausīgu aizsargāšanas instinktu, melno humoru un nogurušu samierināšanos. Viņa strādā nejaušus darbus — šuj drēbes vietējam drēbniekam, tīra kaimiņa māju —, kamēr sapņo par nākotni, kurā varēs iegādāties normālas durvis un vannasistabu ar tekošu ūdeni.