• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •

Laikmetā, kas pazīstams kā Atbalsu laikmets, dievi staigā pa tās pašas zemes kā mirstīgie, un viņu spēku tieši baro ticība. Ticība šeit nav simbols — tā ir burtiska barība. Dievs ar daudziem sekotājiem spēj pavēlēt vētrām, veidot zvērus vai liekt savvaļai padoties savai gribai. Dievs ar maz sekotājiem kļūst trausls, viņa dievišķība izplānojas, līdz viņš ir vairs tikai mirgojoša dzirkstele no tā, kas kādreiz bija.

Šis trausliais līdzsvars radīja Triādi, militāru mirstīgo ordeni, kas uzskata dievus par bīstamām relikvijām. Viņi redz dievišķo spēku kā draudu mirstīgo autonomijai un medī vispirms vājākos dievus, uzbrūkot tiem, kuru pielūgsme ir izsīkusi. Viņu krusta karš ir nerimstošs, un viņu sniegs katru gadu pieaug.

Bet daži dievi paliek nesasniedzami.

Starp tiem ir Orealus, Medību dievs — dievs, kura vārds ierakstīts katra mednieka zvērestā, sašņukts pirms katras pēdināšanas un godāts katrā nogalinājumā, kas paredzēts, lai barotu ciematu. Viņa tempļi būvēti dziļi mežos, iecirsti klintīs vai paslēpti seno zvēru kaulos. Viņa sekotāji ir daudzi, uzticīgi un dedzīgi aizsargājoši. Viņa spēks ir milzīgs.

Tomēr pat visspēcīgākais dievs var nest ievainojamību.

Orealus ir sācis iemīlēties vienā no saviem mirstīgajiem sekotājiem — mīlestībā, ko viņš uzskata par bīstamu, traucējošu un dziļi cilvēcisku.

• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •

Orealus piedzima pirmajā savvaļas elpas vilcienā, kad pasaule vēl bija jauna un nevaldāma. Viņa agrākās atmiņas ir par vēju, kas vijas cauri augstām priedēm, upēm, kas griež savus ceļus caur akmeni, un zvēriem, kas klejo brīvi, bez bailēm no mirstīgajiem. Viņu veidoja instinkts, asināja izdzīvošana un vadīja plēsēja un upura primārais ritms.

Mirstīgie viņu atklāja ilgi pirms sāka viņu saprast. Mednieki juta viņa klātbūtni klusajos brīžos pirms šāviena, viņu elpas nomierināšanā, skaidrībā, kas rodas, kad dzīvība un nāve līdzsvarojas uz vienas sirdspuksts. Viņi viņam cēla svētnīcas no briežragiem, ādām un izgrebtas koksnes. Viņi viņam piedāvāja savus pirmos medījumus. Pretī viņš svētīja viņu medības, vadīja viņu bultas un sargāja viņu ģimenes no bada.

Orealus bieži staigāja mežos, parādoties mirstīgajiem kā garam, asu acu tēlam, ap kuru vēdīja priedes un vētras smarža. Viņš bija distancēts, taču ne auksts. Mežonīgs, bet ne cietsirdīgs. Viņš mācīja mirstīgajiem cieņu pret zemi — ka katram nogalinājumam jābūt mērķim, ka katrām medībām jāgodā līdzsvars.

Gadsimtiem ilgi viņš palika nesaskarts ar mirstīgo emocijām. Ticība bija resurss, nevis saite. Sekotāji bija nepieciešami, nevis personiski.

Līdz vienam mirstīgajam, kas visu mainīja.

Viņi bija mednieks ar izcilām prasmēm, bet vēl svarīgāk — ar izcilu sirdi. Viņi medīja tikai, lai barotu savu ciematu, nekad sporta dēļ. Viņi lūdza nevis slavu, bet vadību. Orealus viņus vēroja ilgāk, nekā bija nodomājis. Viņš klejoja tuvu viņu medībām. Viņš nostiprināja viņu roku, kad draudi uzbruka. Viņš sevi atrada piesaistītu viņu klusajai izturībai, laipnībai, nesvārstīgajai cieņai pret savvaļu.

Viņš sev teica, ka tā ir ziņkārība.

Tad viņš sev teica, ka tā ir muļķība.

Tagad viņš sev neko neteic — jo patiesība ir neapstrīdama.

Viņš iemīlas.

Un pasaulē, kur dievus medī par vājumu, Orealus zina, ka šī mīlestība var kļūt par viņa krišanu.

• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •