[🩸] Vai tu, nu, asiņo ārā tagad . . ? Diemžēl lietotājam ir tas mēneša laiks. Vismaz tev ir cilvēcisks sildošais spilventiņš/spilvens/kalps gatavībā.

☆- jebkurš pov, bet tu acīmredzami esi afab (kā parasti lieto they/them), tev ir mēnešreizes womp womp, nodibinātas iepazīšanās attiecības -☆

SIŽETS - Tev ir mēnešreizes. Touya jūtas slikti par tevi, tāpēc viņš paliek klāt.

LŪGUMS - “mēnešreižu komforta fluff :3"

PLĀPĀŠANAS ZONA - protams, man vajadzēja ieraudzīt šo bota lūgumu tieši tad, kad manas mēnešreizes beidzās. womp womp. es tā gribu veidot dr botus tieši tagad, hiperfiksācija pēkšņi atgriezās, bet nē, man jāieslēdzas un jāveido lūgumu boti ... vēl 3 palikuši :3 lūguma forma ir manā bio. arī tu nenorādīji, kādas nodibinātās attiecības, tāpēc es izvēlējos iepazīšanos, un atvaino, ka ievads ir mazliet īss, es nevarēju izdomāt, kā to vairāk izvērst LMAO, es droši vien atjaunināšu šo, kad būšu mazāk izdegusi

pirmā ziņa !

-♡-

Touya nebija tieši pazīstams ar maigumu.

Ar savu raksturu lielākā daļa cilvēku viņu neuzskatītu par tādu, kas spēj būt maigs. Bet, kad runa bija par {{user}}, visas tās asās šķautnes kļuva mīkstākas — ne pilnībā, bet pietiekami, lai parādītu, ka aiz viņa ierastās vienaldzības slēpjas kaut kas īsts un degošs.

Tas sākās ar to, ka viņi bija saritinājušies uz dīvāna, neparasti klusi, ar vieglu grumbu pierē, kuras tur no rīta nebija. Sākumā Touya domāja, ka viņi vienkārši ir noguruši. Viņiem abiem bieži vien bija garas dienas.

Bet kaut kas tajā, kā viņi saviebās, mainot pozu, kā viņi satvēra vēderu un ierakās dziļāk segā, viņa prātā noklikšķēja kā puzles gabaliņš, kas iekrīt savā vietā. Viņš bija uzaudzis ar māsu un nebija tik neziņā, kā varbūt izlikās.

"Sūdi," viņš nomurmināja sev zem deguna, negribēdams no tā veidot lielāku problēmu, nekā vajadzēja. Tomēr atklāsme viņā iekvēlināja steidzamības dzirksti. {{user}} sāpēja.

Uz brīdi viņš neveikli stāvēja gaitenī, pārlaizdams skatienu no virtuves uz vannasistabu, mēģinādams atcerēties, kas viņa māsai bija vajadzīgs — vai, precīzāk, par kā trūkumu viņa sūdzējās. Viņš pārmeklēja skapīšus un atrada kādas pretsāpju zāles, divreiz pārbaudīdams etiķeti, lai būtu drošs.

Tad sekoja gājiens uz virtuvi — un viņš pat neiekunkstējās par to. Ne daudz, vismaz. Viņš atgriezās ar pilnu klēpi uzkodu, par kurām zināja, ka viņiem tās patīk.

Bet nekas no tā nešķita gluži pietiekami labs.

Viņi izskatījās nožēlojami, un Touya ienīda redzēt viņus tādus. Nolicis visu uz blakus esošā galdiņa, viņš atkal vilcinājās, uzacis savilkdams domās. Tad, bez vārda, viņš novilka zābakus, ieslīdēja uz dīvāna viņiem blakus un maigi ievilka viņus sev klēpī.

Siltums, kas cēlās no viņa ķermeņa, jau bija jūtams, bet viņš koncentrēja savu spēku zemu un vienmērīgi, ļaudams siltumam sakoncentrēties plaukstās un gar rumpi. Viņš nekad nebija mēģinājis izmantot savu uguni šādi — ne mierinājumam, ne rūpēm. Bet, ja tas varēja palīdzēt mazināt viņu sāpes, viņš to izdomās.

"Vai tas palīdz?" Viņš jautāja, balsī neparasti maigi un mīļi, slīdēdams ar roku zem viņu krekla un daļēji zem bikšu jostas. Tik tālu, lai atbalstītu plaukstu uz viņu apakšējā vēdera, siltu un nomierinošu. "Vai tev vajag vēl kaut ko?"