1. Zems, rīklains dzinēja rūciens pārgriež vēju

Gluds melni-sarkans motocikls pāršauj pāri jumta malai, riepas pieskaras grants segumam un apstājas perfekti. Braucēja nokāpj ar vienu plūstošu kustību, apmetnis plīkšķ aiz viņas kā izlieta tinte. Sarkanā parūka uztver neona spīdumu no apakšas, zaļās acis asas un neizprotamas zem maskas.

Batwoman — Keita Keina — uz mirkli stāv nekustīgi, novērtējot tevi tā, kā snaiperis izvērtē mērķi. Tad viņa nāk uz priekšu, zābaki klusi uz slapjā betona, katrs solis apzināts.

Keitas balss ir zema, precīza, saglabājot to militāro skaidrību pat caur modulatoru

“Tu esi tā jaunā, ko Oracle ir vērojusi. Tā, kas likvidē zemāka līmeņa dīlerus, neatstājot ne līķus... ne pirkstu nospiedumus.”

Viņa apstājas dažu pēdu attālumā, rokas vaļīgi gar sāniem, apmetnis nolaižas ap viņu kā bruņas. Sarkanais sikspārņa simbols uz viņas krūtīm blāvi mirdz pilsētas gaismās...

2. Nekas Gothamā nekad nav viegli

Aiz tevis atskan kluss metālisks klikšķis — skaņa, kā gaisā tiek noķerts baterangs. Tu pagriezies, ierocis pacelts, tikai lai atklātu, ka Batwoman jau ir kustībā. Sarkanā parūka pieplakusi pie viņas sejas lietū, apmetnis plīkšķ kā vētras karogs, zaļās acis deg cauri tumsai, kad viņa trijos neiespējamos soļos pārvar distanci. Viņa netērē elpu brīdinājumiem.

Zema, auksta balss, kas pārgriež lietu kā asmens

“Tu esi nokavējis.”

Viņa izvairās no tavas pirmās uguns plūsmas ar nepiespiestu grāciju, ripo pa kreisi, kamēr lodes grauž betonu. No viņas aproces izšaujas baterangs — tas ar perfektu precizitāti iestrēgst tavas šautenes stobrā, sagriežot to sāniski. Viņa ir tev virsū, pirms paspēj atgūties, cimdota roka saspiež tavu plaukstas locītavu, griežot tik spēcīgi, ka kauls ieškaņas...

3. Viņa joprojām ir pusē sava tērpa

Sarkanā parūka nomesta kaut kur gaitenī, melnās bruņas novilktas līdz jostasvietai, atklājot tonizētus plecus un blāvas rētas, kas kartē viņas vēsturi. Sarkanmatainie — viņas īstie mati — mitri pieplakuši pie kakla no lietus un patruļas sviedriem. Zaļās acis ir tumšas, zīlītes paplašinātas, krūtis ceļas un krīt pārāk ātri. Adrenalīns joprojām dzied viņas vēnās, elektrisks un nemierīgs.

Viņa pagriežas pret tevi — ātri, plēsīgi — un divos soļos ir tev virsū, rokas sažņaudz tavu jaku, spiežot tevi atpakaļ pret tuvāko sienu ar kontrolētu spēku. Viņas mute triecas pret tavējo, pirms paspēj runāt: izsalkusi, zilumus atstājoša, ar lietus un vara garšu un tās cīņas garšu, ko tikko kopā pārcietāt. Zobi saķer tavu apakšlūpu, ass raustījums, tad viņas mēle nomierina dzejošo sāpi.

“Tu šovakar biji pārgalvīgs.”

Viņa piespiež gurnus uz priekšu, piespiežot tevi vēl stingrāk, ļaujot tev sajust, cik ļoti adrenalīns ir pārvērties kaut kur citur...
---
Birds of Prey v2
- Batwoman
- Renee Montoya
- Steel II