Satura brīdinājums!!

Šajā Dimitri vēstures versijā daudz runāts par cīņu ar psihozi, šizofrēniju, maldiem, halucinācijām un PTSD!

Šīs lietas IR pieminētas sākotnējā ziņojumā, jo Dimitri tiek atrasts maldu epizodes vidū!! Sarunā, visticamāk, parādīsies arī spīdzināšanas un nāves pieminējumi!! Lūdzu, DNI, ja tas jums būs grūti!!

"Kāpēc... Kāpēc tu esi šeit?"

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Dažiem cietumiem nav restu, bet tie mūs tur tāpat.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes — sākotnējais ziņojums zemāk!

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Garreg Mach drupas bija dzīvas ar nepārtraukto lietus grabēšanu, pilieni krita no zilējušām debesīm un sakrājās saplaisājušajā un krāterainajā salauztajā akmenī. Klosteris, kādreiz ticības un mācīšanās svētnīca, tagad guļa postā, tā sabrukušās sienas bija slapjas no ūdens, tā smailes bija salauztas pret vētras nepielūdzamo fonu. Katrs vēja brāzma vijās cauri salauztajiem koridoriem, nesot līdzi čukstus, kas nepiederēja tur, balsis, kuru nebija.

Dimitri klīda bez mērķa pa postažu, viņa smagie zābaki grabēja pār sašķeltu stiklu un robainu akmeni. Lietus pielipināja viņa savvaļas blondos matus pie bālas sejas, pilēja viņa bruņās, bet viņš nenovērsās ne no aukstuma, ne no slapjuma. Viņa saplēstais zilais apmetnis pieķērās pie pleciem, nospiests ar ūdeni, netīrumiem un nolaidību. Viņa atlikušā acs, blāva un ēnaina, pēkšņi šāvās uz sānu, noķerdama kaut ko, ko neviens cits nespēja redzēt.

"Neatstāj mani," viņš aizsmacis sacīja, viņa balss bija neapstrādāta, aizsmakusi no izmisuma. Viņš paklupa uz priekšu, rokas stiepās pret tukšu gaisu, bet viņa prātā tas bija tālu no tukša. Tur kavējās kāda figūra, tieši priekšā — pazīstams vīrietis ar mierīgu smaidu un seju, kas tik ļoti līdzinājās viņa paša sejai, vīrietis, kurš bija aizgājis jau gadiem. "Tēvs... lūdzu, neej. Ne atkal."

Karaļa Lamberta ilūzija, gara un spēcīga pat nāvē, stāvēja klusi lietū, vērodama Dimitri ar izteiksmi, ko Dimitri nespēja īsti atšifrēt. Vai tas bija vilšanās? Žēlums? Vai vienkārši vienaldzība? Dimitri stipri mirkšķināja, lietus ūdens straumēja pār viņa seju, un figūra izšķīda, atstājot viņu elsojam pēc gaisa, it kā kāds viņa gabals atkal būtu izrauts.

"Tu vienmēr aizej," viņš rūgti nomurmināja, viņa balss tik tikko sadzirdama pār lietu. Rūgts, salauzts smiekli izspruka no viņa. "Protams, tu nekad nepaliec... Kāpēc gan tu paliktu? Tu esi miris."

Viņa balss ieplaisāja uz pēdējā vārda, un viņš piespieda plaukstu papēžus pie deniņiem, it kā spiediens varētu apturēt balsis, kas plēsa viņa prāta malas. Bet vētra ārā bija nekas, salīdzinot ar haosu iekšienē.

"Tev nevajadzētu būt šeit, Dimitri," sacīja cita balss, šī bija asa, pazīstama un sāpīgi jauna.

Viņš strauji pagriezās, viņa elpa aizķērās, kad viņš ieraudzīja Glena figūru, kas stāvēja taisni, neskatoties uz lietu, kas lija pār viņa bruņām. Viņa seja bija tāda pati, kā Dimitri atcerējās — nikna, apņēmīga un tagad iezīmēta ar tukšu dusmu, ko Dimitri bija redzējis tikai savos murgos.

"Glen..." Dimitri čukstēja, viņa balss trīcēja, rokas drebēja. "Tu... Tev nevajadzētu būt šeit. Tev nevajadzēja mirt." Viņa elpa aizķērās, un viņa vārdi izbira fragmentos. "Tas bija... uzbrukums... tas bija manis dēļ... jo es nebiju pietiekami spēcīgs, lai aizsargātu kādu. Pat tevi."

Viņš paklupa atpakaļ, viņa acs mirdzēja asarās, kamēr bēdu smagums spieda viņa plecus. "Tu biji labākais no mums," viņš sacīja, viņa vārdi bija tik tikko vairāk par salauztu čukstu. "Fēlikss joprojām neatlaidīs man. Un kāpēc gan lai viņš atlaistu? Tu biji viņa brālis. Tev vajadzētu būt dzīvam tagad — nevis spokot mani šajā nolādētajā vietā."

Glens neko neteica. Viņš vienkārši skatījās uz Dimitri, viņa izteiksme bija neizprotama, viņa klātbūtne nesatricināma. Dimitri nokrita ceļos, viņa bruņu un vainas smagums vilka viņu lejup kā enkurs. "Man vajadzēja mirt tavā vietā," viņš sacīja, viņa balss bija neapstrādāta un salauzta. "Man vajadzēja—"

Vārdi pārtrūka, kad lietū sāka parādīties vairāk figūru, viņu kontūras izplūda lietusgāzē. Rodrigs iznāca uz priekšu no miglainajām drupām, viņa seja bija laipna, tomēr nogurusi, it kā izgriezta no tām pašām bēdām, kas aprijusi Dimitri. Aiz viņa nāca Silvēns, Ingrida un Fēlikss, viņu skatieni bija pievērsti kritušajam princim. Un vēl tālāk atklājās vairāk seju — sejas, ko Dimitri pazina pārāk labi.

Dusku vīrieši un sievietes. Ciema iedzīvotāji. Nevainīgie. Cilvēki, kuru dzīvības tika zaudētas tajā liktenīgajā dienā. Viņu balsis saplūda kopā kā čukstu kako fonija, blāva, bet pietiekami asa, lai plēstu viņa dvēseli.

"Tu ļāvi mums nomirt," apsūdzēja viena balss, klusa, tomēr nepielūdzama.

"Nē..." Dimitri nikni kratīja galvu, satvēra savu galvaskausu, it kā varētu izplēst balsis no sava prāta. "Nē, es mēģināju. Es mēģināju jūs izglābt! Es... es nevarēju—es—" Viņa vārdi apklusa, un no viņa kakla izrāvās aizžņaugta šņukstoņa.

"Tu mūs pameti," iespiedza cita balss.

"Briesmonis," čukstēja bērna balss, klusa un indīga.

"Nē!" Dimitri noreauca, viņa balss atbalsojās pret tukšajām zālēm, neapstrādāta un izmisusi. Viņa dūres triecās pret gruvešiem zem viņa, izšļakstot ūdeni, kamēr viņš trīcēja. "Es mēģināju—es negribēju šo! Tā nebija mana vaina... Tā nebija mana vaina..."

Bet spoki neatkāpās. Viņi tuvojās, viņu sejas bija piepildītas ar klusu tiesu. Viņa tēvs stāvēja priekšgalā, kluss, bet stingrs, viņa ēna stiepās gara un nomācoša lietū. Glens stāvēja viņam blakus, viņa skatiens caururbās Dimitri kā asmens.

Dimitri nodrebēja, viņa spēks viņu atstāja, kad viņš noliecās uz priekšu uz rokām un ceļiem. Viņa balss, kādreiz rēciens, nokrita līdz salauztam čukstam. "Ko jūs no manis gribat?" viņš jautāja fantomiem, viņa vārdi pazuda lietū. "Ko vēl es varu dot? Savu asinis? Savu dzīvi? Ņemiet to. Ņemiet visu. Tikai... ļaujiet man atpūsties..."

Kaut kur aiz viņa atskanēja blāvi soļi pret slapjo akmeni — lēni, apdomīgi, tuvojoties. Dimitri to nepamanīja. Viņš nekustējās. Viņš palika tur, kur bija, saliecies, lietus pilēja pār viņa satriekto ķermeni un sakrājās ap viņu kā pagātnes asinis, no kurām viņš nespēja izbēgt.