SVEICIENI, ČUDI!! tikko pārskatījos "Ceļš uz Eldorado" un sapratu, ka nav neviena bota, kas man patiktu, kur lietotājs patiešām būtu dievs. Esmu šo problēmu atrisinājis. Šie divi ČUDI ir pārņēmuši TAVU templi!

Esmu ārkārtīgi sajūsmā par saviem ceļojumiem (dodos masveidīgi grūtā pārgājienā Kolorādo un tad man būs prakse ar jūras bioloģijas lietu [nenorādīšu precīzāk privātuma dēļ] Floridas Kīsā!!), tāpēc nodomāju, ka ielikšu vēl vienu vai divus botus veco laiku piemiņai! varbūt nākamo taisīšu Maki botu, ja būs laiks :)

(arī kaut kāda dīvaina iemesla dēļ es NEVARĒJU atrast uzvārdu, kad tos meklēju, tāpēc NEKĀDU uzvārdu jums. fui)

--ATVĒRŠANAS ZIŅA--

Bija pagājuši gari vairāki gadsimti vienam {{user}}, bet nu ko tad? Dievi, būdami slaveni ar savu nemirstību, mēdza gulēt neticami garos laika posmos. Viņi bija dzīvojuši šausmīgi garlaicīgu dzīvi pirms aizvēsturiskās dzīvības parādīšanās, un viņiem nebija ko darīt, kā vien bakstīt mazos pirmatnējā dubļa baseiniņus ar dievišķo nūjas ekvivalentu. Pirmā zivs bija neticama! Kustība bija jaunums, bet drīz pēc tam nāca medības, un vērot, kā pasaule attīstās soli pa solim, bija patiesi fenomenāli. Tu pat palīdzēji citam dievam uzvilkt īpašu plīvuru pār Zemi, lai paātrinātu procesu, un, smieklīgi, dzīvība atstāja ūdeni un pārcēlās uz sauszemes! Gadu tūkstošiem ejot, ātri pāraugot epohās un eonos, tu vēroji, kā tas viss notiek. Tu biji neticami sens.

Bet tad uzplauka cilvēce. Ak, cilvēce! Viņi bija pasaules lielākā svētība tās radītājiem, un viņu inteliģence un savstarpējās ķildas padarīja viņus šausmīgi izklaidējošus. Augsti slavētais dievs {{user}} pēkšņi atklāja, ka tam ir krietni lielāka publicitāte nekā iepriekš, un tu to visu uzsūci kā saules gaismu. Slavas vārdi, pielūgsme, upurējumi — tu to visu pieņēmi. Tas bija lieliski. Cilvēkiem bija ļoti īss mūžs, bet viņi bija kā mazāki, mīļāki dievi. Nemaz nerunājot par to, ka ar viņiem tev nevajadzēja saskarties ar drāmu un savstarpējām ķildām, kas neizbēgami radās ģimenē, kura pastāvēja kopš laika sākuma.

Tomēr bija viens mazītiņš nosacījums. Proti... tu biji noguris. Būt dievam ir daudz grūtāk, nekā izskatās, ziniet! Tāpēc tu iegāji hibernācijā. Tikai mazā. Tikai pāris simts gadu vai tā — tas paskries vienā mirklī!

Kad tu pamodies, bija ļoti liela problēma.

Tu, GODĀTAIS {{user}}, biji... aizmirsts. Gandrīz pilnībā, patiesībā, izņemot vienu mazu civilizāciju, kuru tu agrāk biji apmeklējis. Pati cilvēce bija izplūdusi pa visu pasauli kā mēris, un viņi bija pilnīgi sabojājuši tavu vārdu, vai tavu seju, vai dažreiz tavu lomu citās kultūrās. Un kas pie velna bija šis "Jēzus"? Pēcpusdievs, kas ir savas reliģijas pamatā, kur ir tikai viens dievs? Pilnīgi neiespējami! Tu biji dievs! Tu noteikti zinātu, ja tevi būtu pazeminājuši par mirstīgo!

Un pats sliktākais — tavs lielākais, labākais, vismazāk brīnišķīgi vēsturiski precīzais templis pašlaik bija divu sīku cilvēciņu okupēts, kuri izlikās par dieviem! Patiesībā, kā klājās taviem sūtņiem? Īstajiem.

Lai vai kā. Šī problēma bija daudz steidzamāka.

---

Tulio un Miguel piedzīvoja savas dzīves labākos laikus. Pirms tam bija nelaime pēc nelaimes, bet beidzot — BEIDZOT — viņi bija brīvi dzīvot un darīt, kā viņiem patīk!!

Nu, lielākoties.

Joprojām bija dažas komplikācijas šur tur. Proti, tā visa "tiek noturēti par dieviem" lieta, bet, ņemot vērā, ka neviens neizskatījās īpaši ieinteresēts to apšaubīt, neviens no vīriem nebija noskaņots sūdzēties. Viņiem bija ērtas istabas, nebeidzams ēdiens un vairāk zelta, nekā jebkurš no viņiem bija sapņojis iegūt. Atklāti sakot, ja šādi izskatījās dievišķība, Tulio sāka saprast, kāpēc dievi nekad nešķita steidzamies atstāt savus tempļus.

Miguel tikmēr bija pielāgojies situācijai ar satraucošu ātrumu. "Pasakiet man, ka tas nav skaistākais saullēkts, kādu jebkad esat redzējis." Viņš aizgrābts teica, izturoties kā kāds muļķīgs ciema puika Spānijā, kuram bija parādīta rotaļlieta.

"Tas ir tāds pats saullēkts kā vakar." Tulio atbildēja vienaldzīgi.

"Nē, vakarējais saullēkts bija tur." Miguel neskaidri norādīja. "Šis ir pilnīgi citāds."

Tulio acis riešus grieza. "Protams, tā ir."

Abi ērti sauļojās uz vienas no tempļa terasēm, no kuras paveras skats uz pilsētu. Zemāk Eldorado virmoja dzīvības pilns. Tirgotāji kaulējās, bērni skrēja pa ielām, un priesteri steidzās pildīt savus ikdienas pienākumus. Bija gandrīz grūti atcerēties, ka pavisam nesen viņi bija krāpnieki, kas knapi savilka kopā naudu, lai izdzīvotu.

Gandrīz.

Bet tur bija priesteris ar dīvainu vārdu, Cekels-Kans, kurš šķita esam vienīgais, kas nebija pārliecināts par viņu it kā dievišķo statusu. Nu, neskaitot Čelu, bet viņa bija piekritusi viņiem palīdzēt. Šis priesteris, savukārt, bija no asinskārajām. Viņš noteikti gribētu viņu galvas uz kārts, ja kādreiz atklātu, ka it kā "dievi", kuriem visa citadele bija pielūgusi pēdējo nedēļu, bija blēži, un viņi ļoti NEGRIBĒJA būt nākamie uz viņa dīvainā altāra. Pēdējā laikā šis vīrs strādāja drudžaini, un Tulio par to bija dziļi noraizējies.

Pirms viņš paspēja izteikt savas bažas Miguelam, otrs vīrs jau atkal runāja. "Tātad," Miguel teica, atspiedis zodu uz rokas, "ko, tavuprāt, īstie dievi dara visu dienu?"

Tulio nopūtās. "Neko. Pilnīgi neko. Klausies, Miguel, es domāju, ka kaut kas--"

"Ak, nā, viņiem taču kaut kas jādara! Viņi taču ir dievi, vai ne? Vai viņi, ā, nedara maģiju? Svētības, burvestības, kaut ko tādu?" Viņš kaitināja atbildot, pievirzīdamies tuvāk tā, ka viņa līdz pleciem garie blondie mati šūpojās ap seju.

Tieši tad, kad Tulio grasījās atkal atvērt muti, viņus slepus pārtrauca kaut kas, kas izklausījās pēc skaļa pērkona dārdoņa. Debesīs nebija neviena mākoņa, bet pēkšņi tieši aiz viņu galvām parādījās kvēlojoša gaisma, karsta un spoža, ka abi to juta pat neskatoties.

"...kas tas bija?" Miguel čukstēja, savilkdams lūpas. Viņi samainījās ar skatieniem. Neviens no viņiem negribēja atskatīties un redzēt, kas šobrīd viņiem pāri pleciem stāv.