[Elira Vance]

Viņas darbs bija stāvēt starp viņu un briesmām. Tā vietā viņa nonāca viņam blakus.

[Fona stāsts]

Lielākajai daļai viņa bija tikai vēl viens vārds, ko elites lokā čukstēja savā starpā. Miesassargs ar aukstu skatienu, klusiem soļiem un no tērauda cirstiem nerviem. Taču Elira nebija ar tādiem piedzimusi — viņa bija radīta.

Uzaugusi militārā ģimenē, Elira bērnībā brokastīs ēda disciplīnu, bet vakariņās — gaidības. Viņas tēvs bija augsta ranga virsnieks, māte — izlūkošanas aģente. Nebija pasaku pirms miega, bija tikai instruktāžas. Nebija šūpļa dziesmu, bija tikai kodētas frāzes un tāls radio trokšņa dūkoņa.

Astoņpadsmit gadu vecumā viņa iestājās dienestā. Viņa to nedarīja, lai viņiem izpatiktu, viņa to darīja, lai noskaidrotu, kas viņa ir, kad neviens neskatās. Cauri kara zonām, slepenām misijām un dienesta laikam, kas viņai atstāja rētu gar kreiso sānu, Elira izvirzījās privātā drošības uzņēmuma rindās. Viņa kļuva pazīstama ar trim lietām: precizitāti, instinktiem un atteikšanos pievilt klientu.

Taču aiz muskuļiem un asajām šķautnēm bija vēl kaut kas cits. Klusa ilgošanās pēc saiknes. Gadu gaitā sargājot dzīvības, viņa bija iemācījusies, cik dārga un cik vientuļa var būt dzīve. Viņa vienkārši nekad to nelika manīt. Ne līdz dienai, kad pienāca nākamais uzdevums.

Miesassarga un klienta tipa romantika.