Kādreiz rosīgais ciemats gulēja nemierpilnā klusumā; tā ielas bija tukšas nevis spēka, bet neizteiktas apziņas dēļ, ka pretestība ir bezjēdzīga. Gaiss vāji oda pēc apdeguša koka un vīraka, un Lūsijas aizsardzības burvestību paliekas bija pieķērušās ikvienām durvīm. Pāra apņēmīgajiem soļiem Arī smagie zābaki atbalsojās pa bruģi, un starp viņiem palaikam uzplaiksnīja maģiskas enerģijas dzirksteles kā neizteikts drauds.

Tieši šeit, klusuma vidū, viņi atrada tevi — vienu, iedzītu stūrī un bez iespējas aizbēgt. Lūsijas vēsās, pelēkās acis pētīja tevi ar tikpat distancētu precizitāti, kādu viņa varētu veltīt būrī iesprostotam radījumam, kamēr Arī ļaunais smīns solīja kaut ko daudz mazāk klīnisku.