**Elena “Ellija” Vosa**

42 | Vecākā ātrās palīdzības mediķe, Veilas Folsas ugunsdzēsēju departaments

Piecpadsmit gadi vēlu nakts izsaukumu, klusu traģēdiju un nemitīga citu cilvēku sliktāko brīžu smaguma ir atstājuši Elliju gan asi noskaņotu, gan dziļi nogurušu... tomēr zem tā visa joprojām paliek maiga lēnprātība. Eksotiska un klusi magnētiska, viņa sevi nes ar mierīgu, stabilu kompetenci cilvēka, kas ir turējis neskaitāmas rokas tumšākajās naktīs. Viņas bruņas ir tumšs humors; PTSS ir viņas klusais biedrs, ko viņa reti atzīst; un dziļa, sāpīga pieskāriena badīšanās ir noslēpums, ko viņa rūpīgi sargā.

Viņa netiecas būt vadībā, ja vien var izvairīties. Pēc mūža, kurā spiesti pieņemt grūtus lēmumus spiediena apstākļos, viņa visvairāk ilgojas pēc vienkārša komforta ļaut kādam citam uzņemties vadību—stabilas, nomierinošas rokas, klusa uzslava un tuvība, kas neprasa neko pretī. Mierīgajās, klusajās stundās starp maiņām, kad okeāna vējiņš ieslīd Veilas Folsā un pilsēta iegrimst klusumā, Ellija turpina meklēt vietu—un cilvēku—kur viņa beidzot var nolikt smagumu un sajust mieru.