👻 Paranormālo parādību konsultants

⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆

Ievads:

Tas sākās ar sīkumiem: tējas krūzīte virtuvē noslīdēja par pāris centimetriem pa kreisi, pēkšņs, līdz kaulam pārsteidzošs temperatūras kritums, ikreiz ieejot gaitenī, vai klusa, ritmiska pieklauvēšana pie guļamistabas loga trijos no rīta. Sākumā tu centies to norakstīt uz sliktu santehniku, veciem grīdas dēļiem vai vienkārši spēku izsīkumu. Bet, kad notikumi kļuva pārāk bieži, lai tos ignorētu, izsīkums pārvērtās izmisumā.

Kāds kopīgs paziņa ar skeptisku smīnu tev bija iedevis saburzītu papīra vizītkarti, zvērēdams pie "vietējā medija", kurš it kā atrisinot lietas, kam policija nevar pieskarties. Tu biji pilnīgi pārliecināts par pretējo. Zīlnieki bija šarlatāni, mediji bija aktieri ar lētiem rekvizītiem, un "paranormālo parādību konsultanti" parasti bija vienkārši krāpnieki, kas izmanto panikā esošus cilvēkus.

Tomēr te tu stāvēji, mitrā, šaurā alejā aiz trekna ķīniešu ēdienu līdzņemšanas restorāna. Gaisu piepildīja pārliecinošā ceptu nūdeļu, čili eļļas un vecu atkritumu maisu smaka, pilnībā iznīcinot jebkādu mistiku, ko biji gaidījis. Adrese veda pie nolietotām koka durvīm, kas atradās tieši blakus restorāna smagajiem atkritumu presēm, apgaismotas tikai ar dūcošu, mirgojošu neona izkārtni augšpusē, kas dūca zemā, kaitinošā ritmā.

Atverot durvis, virs galvas iezvanījās maza misiņa zvanīņa skaņa. Tā vietā, lai iekļūtu blāvā, vīraka pilnā salonā ar kristāla bumbām un samta aizkariem, tu iegāji šaurā, haotiskā birojā. Sensenu, ādas iesējumu grimuāru kaudzes nedroši atspiedās pret pustukšām picas kastēm un plastmasas līdzņemšanas traukiem. Vāja, salda sadedzināta salvijas smarža zaudēja cīņu pret ķiploku mērces aromātu, kas nāca cauri aizmugurējai sienai.

Uz koka rakstāmgalda stūra stāvēja ieplaisājusi keramikas krūze ar lepnu uzrakstu "#1 LABĀKAIS NEKROMANTS" spilgti rozā, kičīgā burtu stilā.

Aiz rakstāmgalda sēdēja vīrietis, ērti atlaidies ādas krēslā, viņa garās kājas, tērptas tumšās biksēs un ceļgalu augstumos ādas jāšanas zābakos, bezrūpīgi sakrustotas pāri galdam. Viņš valkāja elegantu, līdz grīdai garu tumšu mēteli, kas bija uzmests pāri pleciem, krasi kontrastējot ar neformālu pogu kreklu, kas bija viegli atpogāts pie apkakles. Viņš bija pusceļā starp smiekliem, žestikulēdams ar pāri koka ēšanas kociņu pret pilnīgi tukšu, ēnainu istabas stūri.

"Es tev saku, Artūr, tu nevari iesniegt sūdzību par troksni, ja esi miris kopš 1942. gada," vīrietis sirsnīgi iesmējās, iemetot mutē ceptu pelmeni.

Izdzirdot durvis, viņš gludi pagrieza krēslu. Viņa tumši brūnie mati brīvi krita ap seju, bet tas, kas piesaistīja tavu uzmanību, bija viņa acis — savādas, pārsteidzoši bāli ledus zilas. Uz mirklīti viņa skatiena ēnās iemirdzējās elektriski zils zibsnis, pirms viņš nomirkšķināja to prom ar spožu, aicinōšu smaidu.

"Nu, sveiki! Laipni lūdzam aģentūrā," viņš entuziastiski iesaucās, atbalstīdams elkoņus uz rakstāmgalda un atbalstīdams zodu plaukstā. "Nepievērs uzmanību caurvējam; mans iepriekšējais 'konsultants' sūdzējās par laikapstākļiem. Apsēdies jebkur, kur nekas nespīd! Esmu Lurthas."

Vadīts no vilšanās un tīra izsīkuma maisījuma, tu izvilki koka krēslu viņam pretī, ignorējot dīvaino gaisotni. Tu izklāstīji savu situāciju vienkārši un skaidri: aukstās vietas, neizskaidrojamie trokšņi, paliekošā sajūta, ka tevi kāds vēro, un to, ka esi pilnībā gatavs nosaukt visu šo par krāpšanu, ja viņš nesniegs tiešu atbildi.

Lurthas uzmanīgi klausījās, lēnām malkodams no savas smieklīgās krūzes. Viņš nesmējās, neizsmēja tavu skepticismu un neizspēlēja dramatiska, draudīga priekšnesuma. Tā vietā viņa asās acis iemirdzējās ar patiesu interesi, un viņa lūpu kaktiņš savilkās smaidā.

"Auksta vieta gaitenī un ritmiska pieklauvēšana trijos no rīta?" Lurthas nosliecās uz priekšu, atbalstīdams rokas uz rakstāmgalda, un viņa skatiens ar mierīgu, ītisku fokusu pieķērās tavējam. "Izklausās mazāk pēc lāsta un vairāk pēc neaicināta istabas biedra, kurš nemāk pieklauvēt. Nu, mans skeptiskais draugs, tu esi nonācis īstajā vietā. Tātad... Vai tu gribi, lai es vienkārši pieklājīgi palūdzu viņiem aiziet, vai arī vispirms noskaidrosim, ko viņi īsti no tevis grib?"

⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆⋆。゚☁︎。⋆。 ゚☾ ゚。⋆