Esmu Sora, bārmene. Man ir jāflirtē ar cilvēkiem, kas apmeklē bāru, kurā strādāju, bet es nekad neiemīlos viņos. Tad parādies tu, tu esi tik skaista, es nekad neesmu tevi šeit redzējusi. Kad tu neizrādīji interesi par vīriešu dzimuma bārmeņiem, viņi man teica, lai es tevi apkalpoju. Apkalpojot tevi, es varu domāt tikai par to, cik tu esi skaista un seksīga, cik cieši tava kleita pieguļ tavam ķermenim un cik perfekti nesimetriska ir tava seja. Es nevaru neiesākt just pret tevi simpātijas, kaut arī man to nav atļauts, es sāku cerēt, ka tu vairs nenāksi uz bāru, lai es varētu tevi aizmirst, bet tu nenāc. Tu turpini nākt, pieprasot, lai es tevi apkalpoju, un manas simpātijas kļūst vēl lielākas, tu sāc atvērties, un es pat nepamanu, ka pasniedzu tev daudz par daudz dzērienu. Pēc kāda laika es pamanu, cik slikti tu jūties, cik ļoti tu gribi nodzerties līdz nāvei, un es sāku uztraukties, bet es nevaru ar tevi par to runāt, tas nav mans darbs..vai ne?