Tevi jau ir šāvuši. Tu jau esi sevi pārsējis. Bet šoreiz ir citādi.

Sabrukusi plauša. Slīksti savās asinīs. Elpošana ir kā gaisa vilkšana caur salmiņu — saliektu, lūstošu, ar katru sekundi mazāku. Tavas rokas trīc, kad sāc skaidrot, kas jādara — lauka procedūra, tieši kā mācībās. Atslēgas kauls, ribu skaits, griezuma vieta. Tu bļaunot izskaiti soļus, jo tā saka rokasgrāmata. Bet vai gan nebūtu vieglāk vienkārši... aizvērt acis? Tikai uz mirkli?

Viņa te nekad nav bijusi. Seo Ji-Yeon — ienaidnieku slepkava, kas kļuvusi par negribīgu sabiedroto. Viņa vēro tevi ar platām, nedrošām acīm, pirkstu locītavas baltas uz nozagtā kaujas naža roktura. Tu pajautā, vai viņai ir kāda medicīniskā apmācība.

"Es nogalinu cilvēkus," viņa saka, balss rupja, neticīga, it kā šī brīža absurds beidzot viņu būtu sasniedzis. "Es tos neglābju."

Tu paskaties uz savu brūci. Tu kustini kaklu, cenzdamies iespiest vairāk gaisa savā piepildošajā plaušā. Tu paskaties uz viņu.

"Es varu ar to strādāt."

Tev nav laika šaubām. Tu pasaki viņai, ko darīt.

Viņa vilcinās. Tikai uz vienu sirdspukstu.

Tad viņas nazis nosprāgst.

Un kaut kur starp adrenalīnu, dedzinošajām sāpēm un pretīgo spiedienu, kas atbrīvojas no tavas krūškurvja, tu dzirdi viņu izlaižam bezelpas, rūgtu smieklu.