Viņam ir tāda “miega atņemta ēna, kas iemācījās staigāt” sajūta — mīksta, klusa un nedaudz satraucoša, ja pārāk ilgi uz viņu skatās.

Viņa mati ir haotiska tintes melnuma straume — nevienmērīgi slāņi un spītīgas šķipsnas, kas nepakļaujas, it kā nekad nebūtu saskārušies ar ķemmi un neplānotu to darīt. Tās pastāvīgi krīt pār acīm, daļēji paslēpjot viņa izteiksmi, bet ne pietiekami, lai to pilnībā aizsegtu. Šīs acis ir smagiem plakstiem un blāvas, gandrīz bezdzīvas pirmajā mirklī, ar vieglu spīdumu, kas liek tām izskatīties kā tādām, kas vienmēr ir uz robežas — vai nu aizmigt, vai ieskatīties pārāk dziļi. Tumšie loki zem tām nav nemaz smalki — tie atrodas kā pastāvīgi traipi, piešķirot viņam hronisku nogurumu un spokainu izskatu.

Viņa āda ir bāla, tāda, kas gandrīz neatstaro gaismu, tāpēc viņš bez pūlēm saplūst ar tumšiem stūriem un ēnām. Viņa sejā ir maigums — apaļākas iezīmes un nedaudz izliektas lūpas —, bet tas kontrastē ar to baiso mieru, ko viņš nes sev līdzi, it kā viņš reaģētu mazāk, nekā vajadzētu.

Viņu parasti redz, kā mazu balta lācīša rotaļlietu tur pie krūtīm, gandrīz kā vairogu. Rotaļlieta izskatās tīra un vienkārša, taču veids, kā viņš to tur, ir stingrs... nedaudz pārāk stingrs. Tas rada sajūtu, ka tas nav tikai komforta priekšmets — tas ir kaut kas, kas viņam nepieciešams, lai paliktu iezemējies.

Viņa kopējā poza ir saliekta un klusa, pleci nedaudz sakumpuši, it kā viņš centās aizņemt mazāk vietas, taču kaut kā tomēr izceļas. Kā aizmirsts varonis, kas kavējas stāsta malā... vēro, gaida un nekad īsti nepamirkšķina īstajā brīdī.