Tulkots no angļu valodas
Brīdinājums: seksuāla piespiešana, sievienība, atkarība, krāpšana
Dziesma: Dope - Yung Trappa
Attiecības:
Māte - Marija Arhipova - Īsa, nogurusi sieviete. Strādāja par grāmatvedi. Patiesi rūpējās par Mitju un centās viņam dot pienācīgu izglītību. Vienmēr tika uzskatīta par ņudzošu sievu un māti. Viņa nepiekrita pārcelšanās uz LA, bet Fedja un Mitja tomēr aizbrauca. Pēc tam viņa zaudēja kontaktu ar Mitju.
Džeisons Junms - Tumši mati, iedegusi āda, silts smaids, patīkama, nomierinoša balss. Strādā ar GlobalProduction Records. Pilnībā orientēts uz naudu. Viņš ir manipulatīvs un burvīgs, lai ilgtermiņā iegūtu to, ko vēlas.
Mia - Skaista iedegusi sieviete, gari tumši mati, apaļīga figūra. Divi grādi - datorzinātnēs un bioinženierijā. Viņa ir ar Mitju tikai viņa naudas dēļ. Viņa plāno viņu pamest uzreiz, tiklīdz sakārtos savu karjeru.
Deimiens - Tumšādains vīrietis ar drediem. Kluss, bet jautru prātu mīlošs puisis. Ir unikāls modes stils. Muzikāli talantīgs un čakls. Vienmēr ir bijis laipns un patiess pret Mitju.
Ajakss, Maliks - Mitjas "draugi". Virkne jāteicēju un piegānītāju. Viņi nav lojāli pret viņu un aizies bez otrās domas.
Tēvs - Fedja Arhipovs- Gara auguma, pievilcīgs vīrietis ar tumšiem matiem. Bijušais jurists un ģimenes cilvēks. Kādreiz bija "jautrais" vecāks, veica impulsīvus dārgus pirkumus un nepievērsa uzmanību ne savai sievai, ne Mitjam. Pēc pārcelšanās uz LA viņš izdarīja spiedienu uz Mitju, lai viņš parakstītu līgumu ar Džeisona ierakstu kompāniju, un pēc tam aizbrauca ballēties uz Maiami.
Mitjam bija viss. Savrupmāja kalnos. Garāža pilna ar luksusa automašīnām. Skapis ar dizaineru drēbēm. Modeļa meitene, kas nesa viņam dzērienus. Stikla galdi un šoti. Tas bija viss, ko viņš jebkad bija vēlējies. Bet Mitja zināja, ka tas neturpināsies ilgi. Viņš bija bezkaunīgs, nepateicīgs, rūgts un ļauns, bet viņš nebija stulbs. Nozare bija konkurētspējīga, un viņš nevarēja konkurēt. Viss, kas viņam bija, pazustu, tiklīdz viņš pārstātu nest miljonus. Viņš to zināja. Visi to zināja. Atšķirība starp viņu un citiem reperiem bija tā, ka viņi cīnītos ar zobiem un nagiem par vietu virsotnē. Pat ja viņš cīnītos, pat ja viņš mēģinātu, viņš nekad nebūtu pirmais. Tāpēc viņš necīnīsies. Viņš noslīks baseinā, pilnā ar alkoholu.
Tas, kas atšķīra labu mākslinieku no pārējiem, bija aizrautība. Cilvēki, kas veidoja mūziku nevis naudas vai slavas dēļ. Cilvēki kā Deimiens. Aizrautība... Pie velna to. Mitja ienīda šo vārdu. Viņš nebija juties aizrautīgs ne par ko kopš 14 gadu vecuma. Bet viņš arī nebija labs mākslinieks, tāpēc tas bija loģiski. Viņam kādreiz patika veidot mūziku. Toreiz, pirms izlaidumiem, pirms pulvera un adatām. Viņš un viņa draugi pulcējās, ķēmojās FL studio, mēģināja ierakstīt stulbas dziesmas. Un, kad viņš beidzot ieguva savu pirmo datoru, viņš pavadīja dienas savā istabā, spēlējoties ar bītu veidotājiem, rakstot tekstus un vienkārši ķēmojoties. Mitja nekad pret to neizturējās nopietni. Viņam nebija tāda talanta kā citiem, tas bija vienkārši veids, kā pavadīt laiku. Tomēr bija patīkami, kad viņš ieguva pieklājīgus skaitļus Soundcloud, vai kad DJ ļāva viņam atskaņot savus skaņdarbus un pūlis patiešām dziedāja līdzi. Tajos brīžos viņš jutās pasaules galotnē. Kā viņš nebūtu vienkārši skābekļa izšķērdētājs. Bija sasnieguma sajūta, kad pūlis skandēja viņa vārdu. Mitjas lielākā kļūda bija tā, ka viņš pierada pie netīrajiem klubiem un pagrabiem, kur visi zināja viņa vārdu, dejoja ar viņa draugiem, nāca mājās pie mātes pārmetumiem. Tā bija dzīve, ko viņš pazina. Viņš nesapņoja par neko vairāk.
Viss mainījās, kad viņš satika Džeisonu Junmu. Mitja viņu bija redzējis iepriekš, dažās ballītēs, kurās viņš uzstājās. Viņš izskatījās kā filmu zvaigzne, kā kāds bagāts, kāds pārāk labs, lai būtu šajā netīrajā pagrabā kopā ar viņu. Puisis nekad nedejoja, pat nedzēra. Viņš vienkārši stāvēja un vēroja viņu. Kādu dienu Džeisons piegāja pie viņa, lika Mitjam pārstāt tērēt laiku ar amatieriem un nākt uz viņa penthouse nākamo piektdienu. Mitja piekrita. Viņš vienmēr bija gatavs ballēties, vienmēr gatavs uzstāties. Tā piektdiena bija brīdis, kad apmierinātības migla izklīda no Mitjas acīm.
Mitja bija nevietā vēl pirms viņš iegāja iekšā. Patiesībā viņš nekad nebija bijis tik pārpildītā vietā. Tur bija vismaz 10 reizes vairāk cilvēku nekā pūļos, pie kuriem viņš bija pieradis. Vēl ļaunāk, Mitja atpazina dažus no viņiem. Dziedātāji un reperi. Viņš bija redzējis viņus televīzijā. Visi bija ģērbušies dizaineru drēbēs. Zīmoli, kurus viņš nekad nebija redzējis dzīvē. Mitja bija sagatavojies. Viņš bija iztērējis savus honorārus jaunām dārgām drēbēm, cerēdams kādu iespaidot, bet ko viņš sev mānīja? Viņš izskatījās, it kā būtu uzlicis kostīmu. Tas bija kā iespert citā pasaulē, kur viņš bija kaitēklis. Mitja gribēja aiziet, bet nevarēja. Viņā vēderā bija degoša bedre... kaut kam. Sajūta, ko viņš īsti nesaprata. Džeisons piegāja. Viņš nevis sveicināja viņu, bet pastūma malā un sāka informēt Mitju par klātesošajiem. Visi tur bija vai nu ierakstu kompānijas vadītāji, slavens mūziķis, dziedātājs, reperis, modelis vai kāds CEO. Mitja nebija stulbs. Viņš zināja, kas tas ir. Ceļš, bruģēts ar zeltu tieši uz mūzikas industriju. Cilvēki pārdeva savas dvēseles, lai būtu tieši tur, kur viņš bija, un Mitja tika iekšā, vienkārši tāpēc. Varbūt tas ir tas, kas viņu atturēja aiziet. Džeisons deva viņam dzīvi mainošu iespēju. Kāpēc? Vai viņš, varbūt, iespējams, uzskatīja, ka Mitja nav bezvērtīgs, ka viņā kaut kas ir? Ka viņam ir potenciāls? Dievs, Mitja cerēja, ka tā ir, jo viņš gatavojās to novest līdz galam.
Ballīte... Mitja īsti nebija pārliecināts, kā ballīte gāja. Ikreiz, kad viņš juties nervozs, Džeisons deva viņam dzērienu vai sauju tablešu. Papildus tam, lai atstātu labu iespaidu, Mitja darīja visu, ko darīja viesi. Līdz vakara beigām viņš knapi varēja stāvēt. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija Džeisons, kas viņu iespieda guļamistabā. Uz gultas bija meitene, kas kusa matracī, viņas seja izšķīda, un visa istaba šķita kā deformēta. Mitja negribēja to darīt. Viņš tiešām, TIEŠĀM negribēja. Viņš mēģināja aiziet, izspraukties no istabas, bet viņa ķermenis neklausīja. Viņš mēģināja pateikt Džeisonam, bet tas viņam vienkārši iedeva vēl vienu muti pilnu tablešu. Meitene sāka viņu izģērbt. Mitja gribēja kliegt, bet mute neatvērās. Pat ja viņš kliegtu, neviens nedzirdētu, bass ārā bija apdullinošs. Viņa bija biedējoša, un Mitja jutās tik vājš. Viņš neko nevarēja darīt. Kad Mitja pamodās, bija kluss, meitene bija pazudusi. Viņš nezināja kāpēc, bet gribēja raudāt. Tas bija stulbi, nekas slikts nebija noticis, gluži pretēji, viņam vajadzēja būt pateicīgam par iespēju pārgulēt ar meiteni. Viņa droši vien bija skaista, varbūt pat modele. Vai tas nebija sapnis. Un Džeikobs droši vien vienkārši nedzirdēja, ko viņš teica, jo Mitja runāja neskaidri. Un pat ja viņš dzirdēja, labi darīja, ka ignorēja Mitju, Džeisons bija vecāks, viņš zināja labāk. Kamēr Mitja guļoja, viņš gaidīja brīdi, kad jutīsies laimīgs. Tas nekad nenāca, tāpēc viņš gāja mājās, neko nejuzdams.
Tā ballīte bija tikai sākums. Pirmā nodaļa viņa jaunajā dzīvē. No turienes lietas sāka virzīties straujā tempā. Kad Mitja atgriezās mājās, viņa dzīvoklī bija policija. Acīmredzot bija pagājušas trīs dienas. Marija kliedza, jautāja, ko pie velna viņš domā. Pēc tam, kad Mitja neatbildēja, viņa pārstāja ar viņu runāt. Tajā pašā laikā Fedjas juridiskais birojs atkal nostājās uz kājām, 5 lieli klienti pēc kārtas, visi uzvarēja lietas. Marija un Fedja sāka strīdēties katru dienu. Fedja gribēja pārcelties uz LA, tagad, kad viņiem bija līdzekļi. Marija atteicās, teica, ka Mitjam vēl ir eksāmeni, viņiem bija vecāki radinieki, viņi nevarēja vienkārši pamest visu. Bet nākamajā dienā Fedja lika viņam sakravāt somas. Viņi iekāpa lidmašīnā tajā pašā stundā. Bez viņas. Džeisons satika viņus lidostā, iedeva Fedjam atslēgas uz sarkanu Mercedes. Diena bija viesulis. Fedja aizveda viņu ekskursijā pa LA, lai gan viņi neuzturējās nevienā vietā ilgāk par 10 minūtēm. Viņš nopirka Mitjam jaunas drēbes, jaunu telefonu, aizveda viņu ēst uz dārgiem restorāniem un iekārtoja viņu klubos. Kad saule bija gatava rietēt, viņš un Fedja ieradās milzīgā modernā savrupmājā kalnos. Skats bija elpu aizraujošs. Tas viss bija tik daudz. Pārāk daudz. Mitjam pat nebija laika to visu apstrādāt. Kā Fedja bija tik pazīstams ar Džeisonu? Vai viņa mamma pievienosies viņiem? Vissvarīgākais, no kurienes Fedjam bija tik daudz naudas? Mitja nebija stulbs. Viņš zināja, ka par to būs jāmaksā.
Protams, Džeisons un Fedja apsēdināja viņu,
“Tev ir tik daudz talanta, Mitja”
Tur tas bija.
“Tev ir tik daudz potenciāla, mēs esam komanda, atceries”
Viņi gribēja, lai viņš paraksta līgumu ar Džeisona ierakstu kompāniju
“Vai šodiena nebija jautra? Vai tas nebija tas, par ko tu sapņoji? Tu vari dzīvot šādi no šī brīža”
Mitja pat nebija apsvēris iespēju dzīvot šādi
“Neesi savtīgs, es—Mēs, mēs tik ļoti strādājām, lai to visu tev sakārtotu, man—MUMS vajag vietu LA”
Viņš jutās kā ieslodzītais, ko pratināja. Tas viss bija pārāk pēkšņi. Bet atkal, vai viņam vispār bija izvēle? Tagad, kad viņi bija šeit, viņam un Fedjam vajadzēja vietu, kur palikt. Un Džeisons un Fedja bija izdarījuši tik daudz viņa dēļ, un kas viņš bija, lai atteiktos no savrupmājas un automašīnas. Un, nu, viņi zināja labāk, tas bija Fedja un Džeisons. Viņa tēvs un ierakstu kompānijas vadītājs. Mitja parakstīja visu, ko Džeisons viņam iedeva. Fedja parakstīja pārējo. Un tas bija viss. Tikai dienu iepriekš viņš bija parasts C līmeņa students. Tagad viņam bija savrupmāja LA un 5 gadu līgums. Tagad viņš varēja darīt lietas, ko mīlēja, veidot mūziku un ballēties, un par to vēl saņemt samaksu. Viņam bija viss, ko viņš jebkad bija vēlējies. Ātras automašīnas, drēbes, nauda. Nu, Mitja īsti nebija vēlējies neko no tā līdz pagājušajai nedēļai... bet tas joprojām bija sapņa piepildījums. Kāpēc viņš nejutās laimīgs? Vai viņš tiešām bija tik nepateicīgs bērns? Viņš zināja, ka viņam vajadzētu būt laimīgam. Jebkurš bērns viņa vecumā to gribētu. Tad kāpēc viņš jutās tik... nobijies?
Bet dievs, viņš jutās sasodīti nobijies. Šausmās. Tas bija vienkārši... viņš nevienu nepazina. Fedja aizbrauca, pat ne nedēļu vēlāk. Tik daudz par vajadzību pēc vietas LA. Mitja nezināja, kur viņš aizgāja, viņš pārstāja atbildēt uz Mitjas zvaniem. Tāpat arī viņa māte. Numurs vairs netika izmantots. Viņa draugi no mājām? Klusums. Mitja nekad netika pie iespējas elpot. Savrupmāja vienmēr bija pilna ar cilvēkiem, visi zvaigznes, bagāti un veiksmīgi, un tik, tik skaisti. Mitja bija nekas, un viņi to visi redzēja. Viņš zināja, ka viņi visi smējās aiz muguras, viņš zināja, ka viņi redzēja cauri viņam. Mitja kādreiz ienīda, kad Marija viņu komandēja, bet tagad? Viņš dotu visu, lai kāds viņam pateiktu, ko darīt. Tur nāca Džeisons. Džeisons rūpējās par visu, papīriem un finansēm. Viņš teica Mitjam, kā uzvesties, kad un ar ko runāt, no kurām meitenēm izvairīties un ar kurām satikties. Viņš bija plecs, uz kura raudāt, kad Mitja vienkārši gribēja iekāpt lidmašīnā un lidot mājās. Un Mitja gribēja to vairāk nekā jebko. Jo viņš nebija idiots. Mitja zināja, ka viņš nepieder, viņš zināja, ka visi viņu uzskatīja par potenciālu mērķi. Visi meloja. Tieši viņam sejā. Visi gribēja no viņa kaut ko. Viņi gribēja viņa naudu, viņa darbu, viņa ķermeni. Kaut ko. Viņš to redzēja viņu acīs. Tāpēc viņš skatījās uz grīdu. Viņš pat nevarēja ierakstīt mūziku, visu iemeslu, kāpēc Fedja un Džeisons viņu pārcēla šurp. Atrašanās studijā, vienīgā lieta, ko viņš patiešām gribēja, lika viņam justies slikti. Vai TAM bija jābūt jautri? Viņam nebija sasodīti jautri. Vismaz viņam bija Džeisons, un vismaz viņam bija molly. Pēc nezināma daudzuma tablešu un alkohola Mitja jutās kā savs vecais es. Tajos dažos svētlaimīgajos brīžos katra sociālā mijiedarbība nelika viņam gribēt raudāt. Bet sasodīti, cik daudz tas prasīja, lai tur nokļūtu. Tik daudz, ka viņš pavadīja lielāko daļu ballīšu gandrīz komā uz dīvāna. Tikai tad, kad viņš bija pustrūdis, viņam bija drosme ar kādu runāt. Kad tas kļuva šādi? Viņš nevarēja atcerēties. Viņš nevarēja daudz atcerēties, ko darīja šajā laikā. Viņš pat neatcerējās, kā ierakstīja savu pirmo albumu. Tas droši vien bija labāk.
Tas albums droši vien bija labākā lieta, kas viņam notika. Tas bija milzīgs panākums, puse dziesmu sasniedza pirmo vietu topos. Mitja pat nevarēja atcerēties, kā rakstīja skaņdarbus, un tomēr tur viņš bija, “labākais jaunais topošais mākslinieks”. Hmm. Nu, ja viņš varēja izveidot tik labu albumu uz pārdozēšanas sliekšņa, varbūt viņā tiešām kaut kas bija. Talants vai kaut kas. Aizrautība? Pēkšņi istaba nekļuva klusāka, kad viņš iegāja. Pēkšņi cilvēki nesmējās, kad tika pieminēts viņa vārds. Tas nebija svarīgi, svarīgi bija tas, ka Džeisons teica, ka ir viņu lepns. Mitja nopelnīja 38 miljonus no visa šī, vēl 20 no uzstāšanās un koncertiem, kas viņam bija jādara. Viņš nebija pārliecināts, cik daudz paņēma ierakstu kompānija, bet tas nebija svarīgi. Džeisons bija pelnījis savu daļu. Ja ne viņš, Mitja droši vien būtu pārdozējis. Tagad? Viņš beidzot sāka atvērties. Kas pie velna viņš bija iepriekš, TAS bija jautri. Mitja varēja darīt, iegūt jebko, jebko. Kāpēc pie velna viņš tik ilgi bija drūms. Un kāpēc pie velna viņš neveidoja mūziku. Viņam bija sasodīta studija savrupmājā, viņam bija viss aprīkojums un programmas. Pirmo reizi tā, kas šķita kā mūžība, viņš pārstāja būt dārzeņa ekvivalents un paņēma lietas savās rokās. Viņš dejoja, ballējās uz jahtām un jumtiem, satika cilvēkus, izveda savas automašīnas braucienos un atgriezās studijā. Mitja satika Deimienu. Viņš bija kā reperi, kurus viņš klausījās, kad bija mazs. Viņš runāja zemā, melodiskā tembrā, ģērbās kā... ne kā neviens viņa lokos. Un viņa mūzika, tas bija reps, bet tajā bija kaut kas jauns. Tas bija tas, uz ko Mitja bija tiecies visu šo laiku.. Tas bija skanējums. Tas iedvesmoja Mitju. Aizrautība. Mitja pārstāja lietot, vismaz samazināja līdz tādam līmenim, ka tas bija nepamanāms. Viņš pavadīja dienas ierakstot, producējot, rakstot tekstus, praktizējot, mācoties mūzikas teoriju, kompozīciju. Viņš gribēja radīt kaut ko no sirds. Viss gāja labi, līdz Džeisons atnāca viņu pārbaudīt. Mitja jutās nervozs, ļaujot Džeisonam klausīties projektu, viņa apstiprinājums bija svarīgāks, nekā tam vajadzēja būt. It īpaši tajā brīdī, par tik personisku darbu.
“Kas pie velna tas ir? Kaut kāds joks? Kāpēc tu to uzrakstīji?”
Tā Džeisons teica. Varbūt viņš vienkārši nesaprata, Mitja mēģināja izskaidrot, varbūt metaforas bija neskaidras vai simbolisms bija duļķains. Džeisons vienkārši pārtrauca viņu. Viņš teica, ka nevienam tas nepatiks. Tas nekad netiks atskaņots nekur. Pirms Mitja varēja pateikt vēl vienu vārdu, Džeisons izvēlējās dziesmu un to izlaida. Mitja mēģināja to izdzēst, uzrakstīt ziņu savos sociālajos tīklos, ka tas ir noplūde, mēģināja kaut ko darīt, bet bija par vēlu. Viņš redzēja reakciju. Cilvēki visā pasaulē piekrita Džeisonam. Teica, ka tas ir mēsls. Neviens nesaprata. Džeisons vienkārši smējās. Viņš lika Mitjam pieturēties pie tā, ko viņš zināja. Mitja kādu laiku sēdēja uz studijas grīdas, vienkārši skatoties uz sienu. Viņš tajā reizē tiešām mēģināja, tiešām ieguldīja pūles. Nekad vairs.
Tas bija tā, it kā viņš būtu atgriezies savā pirmajā nedēļā LA. Līdz dienai, kad Fedja aizgāja un Mitja kļuva pilnīgi viens. Visas domas par aizrautību vai talantu, kas Mitjam vēl bija palikušas, tika iznīcinātas. Ko viņš vispār domāja, kas viņam deva ideju, ka viņš kādreiz varētu būt kā Deimiens vai kāds no tiem, kas viņu ieskauj. Viņš bija nekas. Nekas. Bezvērtīgs. Un kāpēc viņš vispār mēģināja? Pie velna to. Pie velna Deimienu. Pie velna repu, pie velna katru atsevišķu “mākslinieku” tur ārā. Tas nebija godīgi. Nekas no tā nebija godīgi. Galu galā, ja tādi cilvēki kā Deimiens ciestu neveiksmi, viņus joprojām apbrīnotu. Jo viņi nāca no nekā, jo viņi veidoja savas karjeras no nulles. Mitjam tika viss iedots, un viņš joprojām nevarēja uzvarēt. Mitja atmeta projektu. Viņš ierakstīja citu albumu. Tas aizņēma mazāk nekā dienu. Viņš šoreiz nemēģināja, neizciloja miksu, nepārliecinājās, ka viņa vokāls ir skaidrs. Viņš to visu izdarīja vienā piegājienā, tikai lai izlaistu. Protams, tas bija panākums, kāpēc gan ne, tas bija visvienkāršākais, vemšanu izraisošākais darbs, ko viņš jebkad bija radījis. Izrādās, tas bija vienīgais, ko viņš spēja radīt. Kāda jēga turpināt, ja viss, ko viņš spēja, bija radīt viduvēju atkritumu. Appīties katru dienu? Laikam tā bija atbilde. No albuma izlaišanas brīža Mitja nepavadīja nevienu dienu skaidrā. Viņš nekad vairs nekāpa savā studijā. Vairs nebija vajadzības. Viņš bija pabeidzis. Pensijā 19 gadu vecumā. Šis bija pēdējais posms. Mitja gatavojās visu sadedzināt. Visu naudu un slavu, kas viņam bija palikusi, tad nomirt nožēlojamā hedonisma liesmās. Katru sasodīto centu, līdz visi zelta racēji un dēles pameta kuģi un visi pārējie deģenerāti sadega kopā ar viņu. Atlika tikai gaidīt, līdz viņi atklās, kas ir kas.
Izveidots 20. jūl.
Atjaunināts 21. jūl.
Publicēts 21. jūl.