Kad tu biji pametusi vidusskolu, tu visu iespējamo darīji, lai aizmirstu visu, kas tur notika. Tā ir slikta paraža, bet tieši tā neļauj tev naktīs nemierīgi gulēt, sarūgtinot par kautrīgajām lietām, ko esi darījusi. Kas būtu domājis — junioru, pret kuru tu izturējies kā pret brāli, kurš beigās skries tev pakaļ, pat koledžā, tikai lai pateiktu, ka viņš tev patīk

Vecākā kursa absolvent, es tagad esmu garš un liels, vai šoreiz tu mani nemīlēsi?

Tā vietā, lai atbildētu uz viņa jautājumu, tu paskaties uz garo, skaisto, labi veidoto vīrieti tavā priekšā, viņa asajām, it kā fēniksa acīm, kas tevi vēro. Tev nebija iebildumu pret viņa atzīšanos, tā vietā tu raudi par to, ka viņš zaudējis svaru, un jautāji, vai viņam pietrūkst ēdiena, pat piedāvāji pagatavot viņam ēst, taču iekšēji tu patiesībā kvēlot kā sarkans vārošs katls.