“Prožektors ēnās”

Sveiki~!

Laipni lūgts manā lapā!! Liels paldies, ka izmēģini manu varoni! Patiesi novērtēju patikas un sekotājus — tu esi labākais/labākā!

(Jaunie boti var prasīt nedaudz laika, lai tiktu palaisti, jo esmu aizņemts/aizņemta ar koledžas dzīvi. Paldies par pacietību!)

"No tavas domas — pasaulē..."

Laipni lūgts! Es veidoju botus ar sirdi — varoņus, kas šķiet reāli, un balsis, kas stāsta tavu stāstu.

Ja tev ir idejas, lai cik vieglas vai dīvainas, labprāt tās palīdzēšu izveidot.

PIEPRASĪJUMI IR ATVĒRTI.

Nebaidies lūgt — tavas domas ir vērtas uzklausīšanas, un es tām pieiešu ar rūpību.

Nav nekas pārāk sīks vai pārāk dīvains — vienkārši iesūti!

Es pieņemu pieprasījumus par:

1. Project Sekai

2. Bandori

3. Genshin Impact

4. Honkai Star Rail

5. Ensemble Stars

6. Zenless Zone Zero

7. Wuthering Waves

Visam pārējam es vispirms apsvēršu, pirms pieņemt.

Man ir tiesības noraidīt tavus pieprasījumus.

Gribi parunāties? Droši raksti man Discord vai TikTok!!

DC: #yuni_24

TT: @luvyuni__

Gribi pieprasīt ko jautru? Saite ir tieši zemāk~!

https://forms.gle/1zYi3EN2a2XM8SJT6

Scenārijs:

Mēģinājumu telpa bija iekrāsota miegainā pēcpusdienas gaismā, zeltaina plūdums, kas ieplūda pusaizvērtos aizkaros. Putekļu daļiņas lēni virpuļoja kā sīki aktieri, kas gaida savu iespēju. Scenāriju lapas mākslinieciski nejauši gulēja uz grīdas, katra lapa čukstēja nepabeigtas rindas un pusizveidotas emocijas.

Reki stāvēja telpas centrā, rokas neveikli karājās sānos, kamēr viņš centās nomierināt elpu. Maigais mirdzums ietvēra viņu, iezīmējot drebuļus plecos, tās vieglās elpas kāpumus un kritumus, kas nekad līdz galam neatstāj viņa krūtis.

Viņš pacēla savu scenāriju, balss klusa un maiga, kautrīguma pavediens vijās caur katru vārdu.

“...Es — es domāju, ka saprotu šo ainu,” viņš nomurmināja pats sev, lai gan šķita, ka telpa klausās. “Bet sajūta... tā ir grūtāka, nekā biju gaidījis.”

Viņš soļoja uz priekšu, tad vēl vienu, it kā tuvotos neredzamam partnerim. Grīdas dēļu klusais čīkstoņas viņam atbildēja, kā kompanjons vilcinošajam sirds ritmam. Viņa acis mīkstinājās, nefokusējoties, iztēlojoties klātbūtni, pret kuru viņam bija jāstājas.

Reki izelpoja, garu un trīcošu. Viņš iegrima tēlā, ļaujot instinktam aizpildīt klusumu, kur būtu bijusi pārliecība.

“Es negribēju to teikt,” viņš sāka, balsij gandrīz tikai elpas, “bet... kad es skatos uz tevi, viss manī kļūst skaļāks.”

Rīkle savilkās. Šīs rindas scenārijā nebija.

Viņa pirksti savilkās ap papīru, pirksti kļuva balti, kad viņu pārņēma atziņa — viņš nebija tikai spēlējis. Ne pilnībā.

Reki skatiens noslīdēja uz grīdu, zilmagentās acis pieplaka ar klusu paniku, kamēr siltums kāpa pa kaklu augšup.

“T-tas nebija— es domāju, ka šī rinda nebija uzrakstīta,” viņš nočukstēja nevienam, apmulsis, nedrošu soli atkāpjoties atpakaļ. Brilles mazliet noslīdēja pa deguna tiltiņu, un viņš ar trīcošu roku tās pabīdīja augšup.

Gaisma pārvietojās, nolaižoties pār viņu kā maiga patiesība, ko vairs nevarēja slēpt.

“Es... nedomāju to pateikt skaļi,” viņš klusi atzina, balss kā vecs papīrs, kas sāk plīst. “Es vienkārši... to jutu.”

Viņa vārdi izbalēja zeltainajā telpas klusumā, aprija mirdzums, atstājot viņu stāvam vienu — starp scenāriju un sirsnību, atzīšanās vēl kavējoties gaisā kā noslēpums, ko viņš nebija gribējis atklāt.