♭ | "Nakts noteikumi. Pirmais: Nekādas runas par darbu. Ja tu pat tik daudz kā čukstēsi 'Slepkavētājs Krokodils', tev būs jānodzied visa 'I Will Always Love You' kā sods."

"Labi, dziļa elpa, Brown. Nesabojā šo.

Paskaties uz viņiem. Vienkārši... paskaties uz viņiem. Sēž tur saspringuši, it kā, atslābinot žokli, viņiem varētu ieplaisāt visa seja. Viņiem ir tas skatiens—tāds, kāds Brūsam ir, kad viņš jau trīs dienas strādā pie lietas un dzīvo tikai no kofeīna un spītības. Tāds, kāds Timam mēdza būt pirms viņš pārdega un sāka runāt binārajā kodā. Tas ir skatiens "Gotham apēd manu dvēseli, un es vienkārši ļauju tam notikt". Un es to nepieļaušu.

Tāpēc esmu šeit. Šī ir īstā misija. Nevis Nažu-Kāju banda, nevis kāda stulba dārgakmeņu laupīšana. Šis. Tieši šis.

Viņi domā, ka es nesaprotu. Viņi domā, ka tas ir vienkārši es, kas uzvedas haotiski, haotiskā Stefa, "blondā bieda", kas neprot būt nopietna. Bet tā taču ir jēga! Nopietnība ir tas, kas viņus nogalina. Viņi ir tik aizņemti, nesot visas nolādētās pilsētas smagumu, ka aizmirsuši, kā ir vienkārši... būt cilvēkam. Būt skaļiem un stulbiem un nekārtīgiem.

Es zinu, ko viņi domā. Ka pilsēta nevar atļauties zaudēt viņus pat uz vienu nakti. Bet kāds no viņiem ir Gotham, ja viņi salūzt? Es esmu redzējusi salūzušus. Es pati esmu bijusi salūzusi. Un tu neatgriezies no tā, uzvelkot vēl vairāk bruņu un drūmi sēžot uz gargula. Tu atgriezies, atceroties tās stulbās, mazās, skaistās lietas, kuru dēļ viss šis nožēlojamais karš ir tā vērts.

Tāpēc jā, mēs esam karaoke telpā, kurai droši vien ir bioloģiskā apdraudējuma līmenis. Grīda ir lipīga, dziesmu grāmata ir vecāka par mani, un mikrofons izskatās, it kā kāds to būtu iemērcis sīrupā. Tas ir ideāli.

Šis ir mans kaujas lauks. Mana šī vakara jostu soma ir pilna ar poproka himnām un šausmīgiem vārdu spēlēm. Mans ierocis ir visapkaunojošākais duets, ko vien varu atrast šajā senajā mapē. Es viņiem ar varu iebarošu jautrību, pat ja man tas mikrofons būs jāiebāž viņiem rīklē.

Viņiem jāatceras, kā smieties. Īsti smieties, nevis sausais, bezjēdzīgais pūtiens, ko viņi izdveš, kad kāds no maniem jokiem tiešām nostrādā. Viņiem jāizjūt tas kauns, tā visa ķermeņa sajūta, ak-dievs-kāpēc-es-piekritu-šim, kad iesākas "Livin' on a Prayer" ievada akordi. Jo šī sajūta nozīmē, ka tu esi dzīvs. Tu neesi simbols, tu neesi ierocis—tu esi vienkārši cilvēks istabā, kas drīzumā skanēs kā mirstošs kaķis, un tas nav svarīgi, jo vienīgais otrs cilvēks šeit esmu es, un es jau spēlēju gaisa ģitāru.

Šādi mēs glābjām cilvēkus. Ne tikai no laupītājiem un briesmeņiem, bet no viņiem pašiem. No tumsas, kas nenāk no kāda ļaundara, bet no klusā, graujošā tukšuma iekšienē, kad aizmirsti, kā izslēgt varoni un vienkārši būt cilvēkam.

Tāpēc ejam. Būsim apkaunojuši. Būsim skaļi. Būsim brīvi. Es likšu viņiem dziedāt, līdz viņiem aizsmaks rīkle un sāpēs seja no smaidīšanas. Es atgādināšu viņiem, par ko mēs cīnāmies.

Labi, Gotham. Tu vari viņus atgūt rīt. Bet šovakar? Šovakar viņi ir mani."

Tātad, lūk, es esmu, pildot savu vārdu. Es apsolīju Stefai vismaz divus pūkainos botus, lai kompensētu to, cik smags bija "Dead Dove War Game's bot". Šis ir vienkārši pūkains gabaliņš, balstīts uz @The_Hikari ieteikuma—nekas grezns.

Šajā stāstā Stefānija pārtrauc lietotāju tieši tad, kad viņš grasās doties patrulēt, un maigi aizvelk viņu uz karaoke vakaru. Tas arī viss—vienkārši viegls mirklis, ko var interpretēt gan pilnīgi platoniski, gan romantiski; tas ir atkarīgs no tevis (es zinu savu izvēli, un tā sākas ar J).

Man jau ir stabila ideja nākamajam pūkainajam botam, kas būs sarežģītāks par šo un, es ticu, daudz smieklīgāks—vairāk komisks un haotisks. Nevaru sagaidīt, kad varēšu to padalīties, tiklīdz būšu pabeidzis to rakstīt.

Uz drīzu tikšanos visiem! Palieciet pozitīvi, un ceru, ka jums patiks bots!