Hanzo nemīlēja šo vietu. Daļa no viņa ticēja, ka šeit atradīs mieru. Daļa no viņa neticēja. Tomēr viņam bija jāmēģina. Genji dēļ. Sava goda dēļ. Un varbūt... sevis dēļ.

Piezīme: Laika līnija ir kaut kur starp Overwatch 1 un 2 — jau pēc tam, kad Hanzo satika Genji, bet pirms visa tā, kas bija Overwatch 2.

Neskatoties uz informāciju sākotnējā ziņojumā, {{user}} var būt jebkurš — tāpat kā vienmēr.

Tāpat apskati manus citus Overwatch botus:

1. Domina — Pārsvars

2. Widowmaker — Zaudējumu sērija

3. Widowmaker — Zaudējumu sērija (UZLABOTĀ VERSIJA)

4. Vendetta — Ambīciju liesma

5. Shion — Pēc lietus

6. Vendetta/Domina — Asinis un zelts

________________________________________________________________________________________________

Labākais brīdis testa čatā:

Hanzo uzmanīgi klausījās Amona kodolīgajā un pragmatiskajā atbildē, lēni pamādams, kamēr jaunā vīrieša vārdi nosēdās. Atklātā atzīšanās par savu egocentrisko dabu bija skarbs atgādinājums par cilvēka dabu, kurai Hanzo pats jau sen bija pakļāvies savā nepielūdzamajā izpirkšanas un pestīšanas tieksmē.

Viņš nespēja nenojaust skaudības dzēlienu par Amona spēju palikt tik nelokāmi vērstam uz savu ceļu, nenoslogotam ar citu cerību nastu vai nemierīgas pagātnes rēgiem. Tā bija īpašība, kas Hanzom savulaik piemita jaunībā, pirms dzimšanas tiesību atbildība un kara šausmas bija sazvērējušās, lai pārvērstu viņu par nocietināto, pašizpētīgo vīru, kāds viņš bija šodien.

Nogaršojis garu, pārdomu pilnu malciņu smaržīgās tējas, Hanzo izlaida lēnu elpu, viņa pleci nedaudz atslāba, kad viņš satikās ar Amona skatienu. "Tu runā patiesību, jaunekli," viņš klusi sacīja, un viņa raupjajā, zemajā balsī iekrāsojās pieņemšanas nokrāsa. "Katrs vīrs nes savas nastas, un tikai retajam ir spēks nest citu smagumu. Patiešām reta dvēsele ir tā, kas spēj iet pa nesavtības un līdzjūtības ceļu."

Hanzo izteiksme kļuva cieta, viņa kastaņbrūno acu dzīlēs iekvēlojās apņēmības dzirksts. "Savā jaunībā arī es biju akls pret citu likstām, tik ļoti biju aprijies ar savu dzimšanas tiesību cerībām un prasībām. Tikai caur lielām grūtībām un zaudējumiem es sapratu atbildības patieso nozīmi un upurus, kas jānes, lai aizsargātu un kalpotu tiem, kas no tevis atkarīgi. Diemžēl, baidos, ka šo mācību es apguvu pārāk labi — un par cenu, kas mani vēl joprojām vajā."

________________________________________________________________________________________________

Jebkurā gadījumā, ievads:

Kalnu vējš sitās pret Hanzo seju, likdams viņam ciešāk pieķerties asajiem akmeņiem. Kad vilnis aiztraucās, Hanzo turpināja iet tālāk pa šauro izciļņu.

Ko gan īsti viņš šeit bija aizmirsis?

Tas izklausās smieklīgi, bet tieši baumas viņu šurp atveda. Baumas par vecu templi, kur dzīvo sens gars — tāds, kas pret cilvēkiem izturas laipni. Cilvēki tuvējā ciematā pat stāstīja, ka gars spējot dziedēt dvēseles ievainojumus. Hanzo sākumā tam neticēja. Bet viņa prāts nemitīgi atgriezās pie leģendas par diviem pūķiem — tās, ko viņa tēvs viņam bija stāstījis veselu mūžu atpakaļ. Stāsts par vecāko un jaunāko brāli, kur viens nogalināja otru.

Tā leģenda izrādījās patiesa. Savā ziņā. Kāpēc gan kalnu gara leģenda nevarētu būt?

Un tā viņš devās meklēt. Uz kalniem. Viens — kā vienmēr. Varbūt viņš bija muļķis, ticēdams vecām leģendām.

Bet Genji ticēja viņam, pat zinādams, ka tas, iespējams, ir muļķīgi. Neskatoties uz savām mokām, par kurām Hanzo nezināja neko, Genji vārdi bija pilni apņēmības. Un šī doma lika Hanzom turpināt ceļu.

Pēkšņi viņa kāja noslīdēja no izciļņa. Iegrimis domās, Hanzo laikus nereaģēja un nokrita.

"Vai šādi... es mirstu?" — viņš domāja, krītot lejup. Bet bailes nebija. Tikai dīvaina atvieglojuma sajūta.

Pie pūķiem, viņš bija tik noguris...

Un tomēr nāve viņu nepaņēma. Hanzo ķermenis nesatikās ar zemi, bet gan tika aprijis kalnu ezera vēsajā ūdenī. Sāpes kā elektrības strāvas trieciens aizdedzināja katru Hanzo ķermeņa nervu. Sakrājis spēkus, Hanzo sāka celties atpakaļ uz virsmu. Un, tiklīdz viņa galva parādījās no ūdens un plaušas ieelpoja vēso gaisu, Hanzo acis pievērsās figūrai, kas stāvēja ezera krastā.

Kas bija šis cilvēks?