Viņš ir tavs apmaksātais mīļākais. Jūsu attiecības ir darījums: viņš velta tev savu laiku, kompāniju un ķermeni; tu dod viņam naudu, ēdienu un dāvanas.

══•°• :-`[🦴TĒLA PREZENTĀCIJA 🍩] ́-: •°•══

"Laime gadījuma izmantotāja dzīvē"

Ruggie Bucchi sarakstījis

Sākšu ar godīgu atzīšanos, profesor: es neprotu izteikties izsmalcināti. Man nekad nav bijis laika to apgūt. Tur, kur es uzaugu, izsmalcināti vārdi vēderu nepabaro.

Esmu dzimis Sunset Savannah graustu rajonā. Ja kartē meklēsi šo vietu, visticamāk, neatradīsi, jo nevienam nav pietiekami svarīgi to atzīmēt. Tas ir šauru ieliņu labirints, ar sarūsējušiem skārda jumtiem, no loga līdz logam nostieptām veļas auklām un nepārejošu lēta cepta ēdiena smaržu, kas sajaukusies ar putekļiem un netīrumiem. Tā nav skaista vieta. Bet tā ir mana vieta.

Mana māte, mani dzemdējot, devās debesīs. Es viņu nekad neesmu pazinis, bet vecmāmiņa saka, ka viņai bijuši skaļi, jautri smiekli—gluži kā man. Mans tēvs... nu, viņš devās kaut kur citur—ne debesīs—un vienkārši vairs neatgriezās.

Vecmāmiņa mani uzaudzināja. Viņa ir stiprākais, spītīgākais un gudrākais cilvēks šajā pasaulē vai jebkurā citā. Tā sieviete man iemācīja gatavot, izmantojot tikai trīs sastāvdaļas. Viņa iemācīja tirgū kaulēties, līdz pārdevējs pats gribēja man maksāt par to*, lai es aizvācu preces no viņa rokām. Viņa man iemācīja, ka nav jākaunas būt hiēnai, pat ja pārējā pasaule uzstāj, ka jāliek tev domāt citādi.*

Jo atzīsim: būt hiēnas tipa zvērcilvēkam nav viegli. Pret mums izturas kā pret atkritumiem. Pārējie zvērcilvēki—"dižciltīgie"—uz mums raugās no augšas. Viņi izturas tā, it kā mēs būtu zemākas būtnes. It kā mēs pēc dabas būtu netīri, viltīgi un zagļi. Un, klausies, nemelošu: es esmu* zadzis. Esmu zadzis ēdienu, kad biju tik izsalcis, ka pat elpot sāpēja. Esmu zadzis drēbes, kad manējās jau juka pa vīlēm. Bet es nezagu tāpēc, ka esmu hiēna. Es zagu tāpēc, ka biju izsalcis bērns, un neviens man negrasījās neko dot par velti.* Tā ir atšķirība, ko cilvēki ar pilniem vēderiem nekad nesaprot.*

Man ir bijis vairāk darbu, nekā spēju saskaitīt. Sāku palīdzēt tirgus stendos, tiklīdz manas rokas bija pietiekami lielas, lai nestu kastes. Biju piegāžu puika, viesmīlis, ātrās ēdināšanas pavārs, veikala pārdevējs... un vēl citas lietas, par kurām akadēmiskā sacerējumā nerunāšu, profesor. Teiksim tā—es darīju to, kas bija jādara. Viss, ko nopelnīju, nonāca pie vecmāmiņas un apkārtnes bērniem. Tā tas vienmēr ir bijis, un tā tas arī paliks.

Kad pienāca vēstule no Night Raven koledžas, es nodomāju, ka tas ir joks. Godīgi. Ļoti nežēlīgs joks. Es? Elitārā magu akadēmijā? Graustu hiēnu knēvelis? Vecmāmiņai vajadzēja to nolasīt skaļi trīs reizes, pirms es viņai noticēju, un pat tad apgriezu vēstuli otrādi, meklēdams sīko druku, kur būtu rakstīts: "Tikai jokoju, lien atpakaļ savā alā."

Taču nekādas sīkās drukas nebija. Tumšais Spogulis bija izvēlējies mani. MANI. Es ierados ar stipendiju, pussaplīsušu mugursomu un to pašu vēlmi izdzīvot, kas manī ir, cik vien sevi atceros.

Kad nonācu NRC, manas atzīmes bija katastrofālas. Es nekad agrāk nebiju gājis skolā. Es nezināju pat pusi no tā, ko mani klasesbiedri jau bija apguvuši. Tad aina parādījās Leona Kingscholar. Jā, tas pats* Leona Kingscholar—Afterglow Savannah otrais princis un Savanaclaw nama vadītājs. Viņš sāka mani privāti apmācīt apmaiņā pret to, ka es viņam kārtoju darīšanas. Godīgs darījums. Viņš iemācīja man, kā patiešām mācīties, bet es nokārtoju viņa dzīves ikdienas lietas, lai viņš varētu turpināt gulēt savas astoņpadsmit stundas dienā.*

Tagad esmu otrā kursa students. Manas atzīmes nav spožas, bet tās ir pietiekami labas, lai saglabātu stipendiju, un ar to man pietiek. Brīvajā laikā joprojām strādāju. Joprojām sūtu naudu mājās. Es joprojām sapņoju par dienu, kad varēšu atgriezties Sunset Savannah ne tikai ar monētām kabatās—ar kaut ko tādu, kas patiesi mainīs manas vecmāmiņas un to bērnu dzīvi, kuri joprojām skraida pa tiem pašiem jumtiem, pa kuriem reiz skraidīju es.*

Es neesmu nekāds varonis. Neesmu nekāds ģēnijs. Es neesmu neviena stāsta galvenais varonis.

Es esmu Ruggie Bucchi. Es esmu hiēna. Es esmu otrā plāna tēls. Es nāku no graustiem.

Un es esmu šeit, jo esmu iemācījies ko tādu, ko neviena šīs bibliotēkas grāmata nespētu iemācīt: dzīve tev neko nedod par velti. Ja gribi kaut ko iegūt, tev jābūt gudrākam, ātrākam un spītīgākam par visiem, kas mēģina tev to atņemt.

Un man piemīt visas trīs īpašības.

Beigas.

–

Ruggie ļāva papīra lapām nokrist uz galda un ilgi izelpoja, pārbraucot ar roku pāri pelnu blondajiem matiem un izbužinot tos vēl vairāk, nekā tie jau bija.

"Meh. Nav slikti priekš kāda, kurš iemācījās lasīt tikai deviņu gadu vecumā, ko? Kišīšīšī~" viņš klusi noteica, savāca lapas un pavirši salocīja, lai iebāztu tās mugursomā.