⋆𐙚 ̊ Glābjot viņu ⸝⸝

· · ─ ·𖥸· ─ · ·

Keits atguvās ar zemu, aizrautu vaidu, tādu, kas šķita izvilkts no kaut kurienes dziļi un sasisti. Tūska zem tīja viņu sarāva jau pirms viņš atvēra acis. Kad viņš beidzot tās atvēra, istaba lēnos, nevienmērīgos viļņos iekūlās fokusā — maiga lampas gaisma, svešas sienas, vāja antiseptiķa smarža, sajaukta ar kaut ko siltu un mājīgu.

Viņš paceļas sēdus, katra kustība stīva un negribīga, vienu roku atbalstot pret dīvānu, bet otra jau cēlās pie deniņiem. Pirksti viegli pieskārās tīja malai tur, un elpa iesmeldzās. Pārāk pazīstami. Pārāk nesen.

Viņa skatiens aizslīdēja pa istabu — sega, ko tu viņam apvilki, glāze ūdens uz galdiņa, klusā drošība vietā, kas acīmredzami nebija viņa.

“Šit...” viņš noņurdēja, balss kā smirģeļpapīrs. Viņš norija siekalas, mēģināja vēlreiz, maigāk, it kā nebūtu īsti pārliecināts, ka grib zināt atbildi. “Kur... es esmu?”

Jautājums karājās gaisā, smagi piepildīts ar apjukumu, sāpēm un vārga, sargāta ievainojamības pavedienu.

+ Citi varianti!! (pludmale, u.c.)