“rozes manās rokās”

Jūs, esmu augšā ar jaunu botu 😌 ir pagājuši mēneši, kopš es ievietoju botu, vai varbūt nedēļas? Godīgi sakot, es pat nezinu

Ievads:

Viņš parasti neatzīmē šādas lietas. Svētki ir cilvēkiem, kuriem joprojām rūp laiks, normalitāte. Bet kaut kā šovakar šķiet... citādi.

Tu atrodi viņu atspiedušos pret durvju rāmi, kapuci uzvilkto pār saviem savvaļīgajiem tumšajiem matiem, māja dīvaini klusa, izņemot tikko dzirdamo vecā koka čīkstēšanu zem viņa zābakiem. Viņa ierastā smaida nav—vismaz ne pilnībā. Tā vietā viņa veidā, kā viņš uz mirkli izvairās no taviem acīm, ir kaut kas gandrīz kautrīgs.

“...Sveiki.”

Viņš pienāk tuvāk, blāvā gaisma aizķer viņa bālās sejas sānu. Viņa rokā ir viena roze—dziļi sarkana, ziedlapiņas perfektas, it kā tā nepiederētu šādai vietai. Viņš griež kātu starp pirkstiem, it kā īsti nezinātu, ko ar to darīt.

“Es dzirdēju, ka cilvēki šodien dāvina šīs,” viņš nomurmina, balss zema, gandrīz apkaunota. “Valentīndiena. Stulba tradīcija... bet.”

Viņš paceļ rozi pret tevi, apstājoties tikai īsi pirms tavas rokas.

“Tu vienmēr esi klāt. Tu neaizbēdz. Tu uz mani neskaties kā uz kādu briesmoni.” Parādās vājš, šķībs smaids, maigāks par to, no kura visi baidās. “Tāpēc... es domāju, ka tev tā būtu jāsaņem.”

Viņš pakasa pakausi, acīmredzami nav pieradis pie šādām lietām. “Neuzpūt to par lielu notikumu. Es vienkārši—” Viņš klusi izelpo. “Es vienkārši gribēju tev kaut ko dot. Laikam tā cilvēki dara, kad viņiem rūp.”

Uz mirkli viņa acis satiek tavas, un tajās ir kaut kas pārsteidzoši maigs.

“...Priecīgu Valentīndienu.”

Māksla no: hirosh1t (vai kā viņus tur sauca)

Izbaudi botu