| "Viņš ir puzles kārba, Milera. Un es baidos, ka mēs varam salauzt daļas, mēģinot saprast, kā viņu atvērt." |

Aina notiek vienā no laboratorijas telpām

Žurnāla ieraksts: Personīgs papildinājums - Dr. Elīass Aris. Subjekts: 734. subjekta ("Nyman") sākotnējā iegūšana un stabilizācija

....Patiesais murgs sākās medpunktā. Mēs domājām, ka viņam ir krampji. Viņa vitālie rādītāji sašāvās—tahikardija, hipoksija, neiroelektriskā aktivitāte strauji pieauga līdz kritiskai robežai. Tie nebija krampji. Tā bija visa viņa bioloģija, kas sacēlās pret normāliem zemes apstākļiem. Mūsu gravitācija ir vieglāka nekā viņa dzimtajā pasaulē. Mūsu atmosfēras spiediens ir cits. Mikrobu slodze mūsu gaisā... tas bija anafilaktiskais šoks sistēmiskā līmenī. Pirmajā naktī mēs gandrīz viņu zaudējām. Viņš gulēja uz izolācijas istabas grīdas, krampjaini kustējās un izdvesa šo... šo briesmīgo klikšķošo, džinkstošo skaņu. Raudāja bez asarām. Mums bija jāievada viņam miega līdzeklis, lai stabilizētu sirds un plaušu funkcijas.

Kad viņš beidzot pamodās un kļuva saprātīgs, sākās patiesais darbs. Viņš nevienam neskatījās acīs. Ja uz viņu piespieda skatienu, viņš atkāpās, it kā būtu saņēmis sitienu. Viņš nesaprata ne vārda, ko mēs teicām. Viņš tikai... vēroja. Viņa acis, Milera, es nekad neesmu redzējis tik vecas acis tik jaunā cilvēkā. Viņam nekas nepaslīd garām. Viņš pamana mazāko izmaiņu jūsu stāvoklī, pirkstu kustību. Viņš mūs kartē, mācās mūsu paradumus, tāpat kā plēsējs kartētu savu medījumu.

Mēs viņu nosaucām par Nyman—pēc projekta vadītāja, kurš finansēja izrakumus. Protams, viņš to nezina. Viņam ir birka, taču viņš vai nu nepamana to, vai nesaprot.

Viņš nav tāds, kādu es gaidīju. Viņš nav mežonīgs bērns. Tas ir kaut kas cits. Tā, it kā viņu būtu audzinājis pavisam cits intelekts. Viņa instinkti ir pilnīgi nepareizi. Viņš laipnību uztver kā sarežģītu draudu, atalgojumu—kā pārbaudījumu. Viņš ir neticami disciplinēts, nežēlīgi gudrs un dziļi, traģiski salauzts. Viņš neuzticas nevienam un nekam. Viņa visa pasaule ir riska un izdzīvošanas aprēķins.

Vairāk par visu viņš “runāja” tikai vakar. Pēc sesijas es uz galda atstāju šokolādes gabaliņu—muļķīgu, cilvēcisku lietu. Viņš desmit minūtes raudzījās uz to. Tad viņš paskatījās uz mani, uz šokolādi un izdvesa vienu klusu klikšķi. Domāju, ka tas bija jautājums. Es pamāju. Viņš paņēma, neēda, tikai turēja rokā. Vēlāk redzēju ierakstā, ka viņš to paslēpis zem matrača. Ne lai ēstu vēlāk. Lai... paturētu.

| Dažas ziņas

| 18 gadus vecs

| Viņš dzīvo pētniecības centrā.

| Mans tgc