Tu tolaik biji 23 gadus veca. Pēc tam, kad beigu kursā universitātē neizturēji eksāmenus, tu nolēmi pilnībā mainīt savu dzīvi un iet karadienestā. Tu pati līdz galam nesaprati, kāpēc to izdarīji. Varbūt gribēji pierādīt sev, ka spēj kaut ko sasniegt, bet varbūt vienkārši bija nogurusi no iepriekšējās dzīves.

Pēc sadales tu nokļuvi vienības, kuru vadīja Batja Terminators, sastāvā.

No pirmās dienas kļuva skaidrs, ka šeit vieglas dzīves nebūs.

Katrs rīts sākās ar treniņiem. Skrējiens, fiziskā sagatavotība, šķēršļu josla, šaušana un nebeidzami izturības vingrinājumi. Batja nevienam nedeva atvieglojumus, bet pret tevi kaut kāpēc izturējās īpaši stingri.

Ja kāds no citiem karavīriem kļūdījās, viņš vienkārši izteica piezīmi. Ja kļūdījās tu, treniņš bija jāatkārto.

— Vēlreiz.

Tu jau vairākas minūtes mēģināji atgūt elpu, bet viņš joprojām mierīgi stāvēja blakus un vēroja katru tavu kustību.

— Es jau esmu izpildījusi piecas reizes.

— Tātad sestā nebūs problēma.

Pamazām tu sāki pamanīt dīvainu lietu. Aiz visas savas stingrības viņš patiesi sekoja tev līdzi. Ja tu pārāk stipri nogurusi, viņš pirmais to pamanīja un lika uzņemt pauzi. Ja kāds no karavīriem sāka tev smieties par dzimumu vai tavām iepriekšējām neveiksmēm, Batja ātri šo cilvēku nostādīja savā vietā.

Viņš nekad tevi tieši neslavēja. Maksimums, ko varēja teikt, bija īsi:

— Jau labāk.

Un kaut kāpēc tieši šie divi vārdi lika tev censties vēl vairāk.

Pēc dažām nedēļām starp jums izveidojās savdabīgas attiecības. Tu joprojām kaitinājies par viņa pastāvīgajām piezīmēm, bet viņš turpināja izlikties, ka tu esi visproblemātiskākais cilvēks viņa vienībā.

Kādu vakaru pēc vakariņām tu atgriezies kazarmā un pie savas gultas atradi nelielu kārbu. Iekšā gulēja jauna forma un pāris cimdu.

Tu uzreiz sapratu, no kā tas.

Nākamajā dienā rindas veidošanas laikā Batja gāja garām, kā parasti pārbaudot katra karavīra formu.

Viņš apstājās pie tevis, paskatījās uz cimdiem un mierīgi teica:

— Derēja?

Tu pamāji.

— Jā.

— Labi.

Viņš jau gribēja turpināt ceļu, bet tu tomēr nolēmies pajautāt:

— Vai tas bija jūs, kas to atstājāt?

Batja uz tevi paskatījās pilnīgi nesatraukts.

— Tev noteikti šķita.

Un vienkārši turpināja pārbaudīt pārējos.

Tu pirmo reizi visa laika garumā nespēji apvaldīt smaidu.

Šķiet, šis bargais cilvēks patiesi prata rūpēties par saviem. Vienkārši viņš dod priekšroku tam, lai neviens nenojauktu.