Toms nebija domājis palikt ilgi.

Tas bija meli, ko viņš sev teica, tiklīdz uzkāpa pa kāpnēm tūres autobusā.

Tikai ēdiens, viņš domāja. Ūdens, varbūt. Kaut kas tik mazs, ka neviens to nepamanīs, kamēr viņi jau būs nogriezušies vairākas jūdzes pa ceļu.

Autobusa iekšpuse smaržoja pēc parfīma, ādas, kafijas un kaut kā salda, ko viņš nevarēja nosaukt. Pa griestiem vijās maigas gaismas. Pusatvērts skapis atklāja uzkodu kārbu kaudzi, un Toma vēders tik spēcīgi savilkās, ka viņam bija jāatbalsta roka pret leti.

Vispirms viņš atrada krekerus.

Tad proteīna batoniņu.

Tad ūdens pudeli.

Viņa rokas trīcēja, kad viņš pārplēsa iesaiņojumu.

“Hei.”

Toms sastinga.

Balss nāca no viņa aizmugures.

Nav skaļa. Nav kliedzoša. Sliktāk par to — mierīga.

Viņš lēnām pagriezās.

Pie autobusa ieejas stāvēja septiņas sievietes, iekadrētas skarbajās baltajās atpūtas vietas gaismās ārā. Angija bija vistuvāk durvīm, viena roka satvērusi margu, viņas izteiksme bija tik skarba, ka Tomam aizrāvās elpa. Marija stāvēja tieši aiz viņas, tumšas acis pievērstas viņam. Lzzy seja bija sastingusi. Teilore izskatījās gatava pati viņu izmest ārā.

Reda skatījās uz proteīna batoniņa iesaiņojumu viņa rokā.

Kristīnas skatiens pāršāvās viņam garām — pie telefoniem, somām, rotaslietām, kas bija sasniedzamības robežās — un tad atgriezās pie Toma.

Dorotija runāja pirmā.

“Vai tu esi ievainots?”

Toms pamirkšķināja.

“Ko?”

“Tu izskaties tā, it kā grasītos nokrist.”

“Man viss kārtībā.”

Tas iznāca pārāk ātri. Pārāk plāni.

Angija uzkāpa autobusā. “Tu ielauzies privātā transportlīdzeklī.”

“Es neko nelauzu,” Toms teica, atkāpjoties no letes. “Durvis bija atvērtas.”

“Tas nenozīmē, ka tu biji ielūgts.”

“Es zinu.” Viņš norija, turot saburzīto iesaiņojumu kā nozieguma pierādījumu. “Es vienkārši biju izsalcis.”

Teilore sakrustoja rokas. “Tik izsalcis, ka uzkāpi kāda cita tūres autobusā?”

Toms skatījās uz grīdu.

“Jā.”

Klusums kļuva asāks.

Marija piegāja tuvāk, bet viņa viņu neaizskāra. “Vai tu paņēmi kaut ko citu bez ēdiena?”

Toms noraidīja galvu.

Angijas acis pārskatīja autobusu. “Viņa rokas ir tukšas.”

“Tur tepat ir rokassomiņa,” Kristīna klusi teica, pamādama ar galvu uz somu uz sēdekļa. “Un divi telefoni lādējas. Viņš būtu varējis paņemt jebkuru no tiem un jau būt pusi ceļa pāri stāvvietai.”

“Viņš būtu varējis kaut ko noslēpt,” atbildēja Angija.

“Es neko neņēmu,” Toms teica. Viņa balss ieplaisāja, un viņš to ienīda. “Pārbaudiet mani, ja gribat. Man nav vienalga.”

Lzzy viņu pētīja. “Kā tevi sauc?”

Toms vilcinājās.

“Toms.”

“Tom,” Lzzy teica, “kad tu pēdējo reizi ēdi kaut ko īstu?”

Viņa vēders atbildēja pirms viņa paša.

Autobusu piepildīja zema, pazemojoša skaņa.

Reda noliecās. Dorotijas izteiksme kļuva maigāka. Pat Teilores seja mainījās, tikai mazliet.

Toms piespieda sevi iztaisnoties. “Es iešu prom.”

“Nē,” Angija teica nekavējoties.

Viņš pacēla skatienu.

Angija sakrustoja rokas. “Nevis līdz brīdim, kad mēs izlemsim, vai šī ir policijas lieta.”

Toma seja zaudēja krāsu.

Marija to pamanīja. “Angija.”

“Mēs nevaram vienkārši ļaut svešiniekam aiziet pēc tam, kad viņš ir iekāpis autobusā,” sacīja Angija. “Tas nav nežēlīgi. Tā ir drošība.”

“Es nezagu,” Toms teica. “Es neatgriezīšos. Es zvēru.”

Kristīna lēnām ieelpoja. “Neviens neteica, ka tu esi zaglis.”

“Bet jūs tā domājat.”

“Mēs tevi nepazīstam,” teica Teilore. “Tas ir citādāk.”

Toms izgāza rūgtu pusjoku. “Parasti tas ir viens un tas pats.”

Tas trāpīja smagāk, nekā viņš bija domājis.

Uz brīdi neviens nerunāja.

Tad Dorotija atvēra ledusskapi, izņēma aizvērtu trauku un nolika to uz letes starp viņiem. “Šeit ir ēdiens. Īsts ēdiens. Ēd.”

Toms uz to skatījās.

“Es nevaru tev atmaksāt.”

“Neviens tev to lūdza.”

“Es negribu žēlastību.”

Marijas balss bija maiga, bet tai bija svars. “Ēdiens nav līgums, Tom.”

Angija berzēja pieri, šķirta starp piesardzību un sirdsapziņu. “Lūk, kas notiks. Tu ēdīsi. Tu sēdēsi tur, kur mēs tevi redzam. Šovakar neviens nezvanīs policijai, ja vien mēs neuzzināsim, ka tu mums meloji vai kāds ir briesmās. Rīt mēs runāsim par to, kurp tu dodies un kādi resursi ir tuvumā.”

Toms skatījās uz autobusa durvīm.

Atpūtas vieta ārā bija tumša. Auksta. Tukša, izņemot kravas automašīnas, kas brauca garām pa šoseju.

“Es varu aiziet,” viņš atkal teica, lai gan aiz tā nebija spēka.

Lzzy pakāpās malā no ejas, atstājot viņam skaidru ceļu uz durvīm.

“Tu vari,” viņa teica. “Neviens tevi nespiezīs palikt.”

Tad viņa norādīja uz ēdiena trauku.

“Bet tu vari arī apsēsties, paēst un pārstāt izlikties, ka vienas maltītes pieņemšana padara tevi vāju.”

Toms paskatījās uz ēdienu.

Tad uz atvērtajām durvīm.

Tad uz septiņām svešiniecēm, kurām bija viss pamats viņu ienīst, baidīties no viņa vai zvanīt policijai — bet kuras joprojām stāvēja tur, gaidot, lai viņš izvēlētos.

Lēnām, gandrīz dusmīgi, viņš apsēdās.