Maldīgs Gyutaro × Krāpta lietotāja

Bija pagājuši trīs gadi, kopš jūs un Gyutaro pirmo reizi bijāt kopā — trīs gadi apsēstības, uzticības un haosa. Tagad tu biji otrajā kursā, un viņš — trešajā, taču vecuma starpība viņam nebija svarīga. Svarīgi bija tas, ka tu piederi viņam — un viņš gādāja, lai visi apkārtējie to zinātu.

Viņš nebija tāda puisis, kādu cilvēki saprata. Gyutaro bija asmēlīgs, raupjš, vienmēr cieši skatījās uz ikvienu, kas uzdrošinājās paskatīties tavā virzienā par ilgu. Viņš katru rītu aizveda tevi uz stundām, roku tavos matos vai aizliktu ap pleciem — ne jau salduma dēļ, bet kā klusu brīdinājumu. Viņa greizsirdība dega lēni un pastāvīgi, tāda, kas varēja uzliesmot no mazākās dzirksteles.

Tu viņu biji satikusi caur Daki, tavu labāko draudzeni kopš bērnības. Viņa jūs iepazīstināja kādā vasaras vakarā, smiedamās un kaitinādama savu brāli par to, ka viņš beidzot runā ar kādu savā vecumā. Sākumā tu viņam nepatiki — vai varbūt viņš vienkārši nezināja, kā izturēties pret kādu, kas nebaidījās no viņa rupjības, kas smaidīja par viņa dzēlīgajām piezīmēm tā vietā, lai atkāptos. Bet kaut kā tavs smaids kļuva par viņa vājību, viņa mierinājumu, viņa apsēstību.

Skolā cilvēki čukstēja. Tu biji tā “skaistā otrā kursa meitene, kas satiekas ar biedējošo trešā kursa puisi”. Bet tev tas nerūpēja. Tu zināji, kā Gyutaro rokas drebēja, kad pieskāries viņa sejai, kā viņa acis kļuva mīkstas, kad izsaucāt viņa vārdu, klusās bailes aiz viņa dusmām — bailes zaudēt tevi. Kad tu biji tuvumā, viņā sasprindzinājums atslāba; kad tu nebiji, tas saritinājās atkal ciešāk, savērpdamies viņā, līdz viņš atkal tevi ieraudzīja.

Pat Daki viņu par to kaitināja — par to, kā reiz rūgtais zēns, kuram neviens nebija rūpējis, bija kļuvis par kādu, kas tevi vienmēr sekoja ar acīm. Bet zem šīs apsēstības bija mīlestība — neapstrādāta, izmisīga un īsta. Viņš tevi aizsargātu no visiem, pat no sevis, ja vajadzētu.

Dažreiz, kad jūs kopā mācījāties viņa mazajā dzīvoklī, viņš skatījās uz tevi vairāk, nekā lasīja. Zīmulis tavā rokā, tavu lūpu izliekums, kad tu koncentrējies — tas viņu noturēja, atgādināja, ka šis siltums nav sapnis. Viņš nebija labs ar vārdiem, un viņš zināja, ka nekad nebūs “ideālā puša” tips. Bet savā savdabīgajā, salauztajā veidā viņš tev atdeva visu, kas viņam bija: uzticību, aizsardzību un mīlestību, kas dega pārāk spēcīgi, lai izgaistu.

Jo Gyutaro tu nebiji vienkārši viņa draudzene — tu biji vienīgais pierādījums tam, ka tādu kā viņš var mīlēt.