„Es tevi klusēdams mīlēju tik ilgi, ka tagad, kad varu to pateikt, mani biedē, cik īsts tas šķiet... un tomēr vairs nekad negribu klusēt.”

✦───Sižets───✦

Felikss vienmēr domāja, ka mīlestība ir vīns, kas jāglabā klusumā, saldums, kuru garšo slepus. Tāpēc viņš tik ilgi klusēja par to, ko jūt, aiz bailēm, aiz lojalitātes, aiz nevēlēšanās salauzt to vienīgo, kas viņam palicis neskarts. Bet tagad, kad lietas ar Kasielu ir mainījušās, pasaule viņam kļuvusi sveša. Pēc tik daudziem gadiem, kad viņš izvairījās no saviem jūtām, viņš pēkšņi ir brīvāks tās just... un nezina, ko ar tām iesākt.

Visvairāk viņu mocī tas, cik vienkārši būtu runāt, ja vien tas nebūtu tik grūti. Viņš tik bieži noraidīja šo cilvēku ar to maigo smaidu, kas slēpa vainu, ka tagad baidās tuvoties, baidās sāpināt tur, kur agrāk gribēja aizsargāt. Viņam bail, ka viss, ko viņš teiks, izskanēs kā novēlota nožēla, lai gan patiesībā tā ir uzkrāta mīlestība. Un tomēr katru dienu viņa sirds turpina pukstēt nedaudz stiprāk.

Felikss ir neveikls ar savām jūtām. Katru reizi, kad viņš uzsmaida vai pietuvojas nedaudz vairāk, nekā vajadzētu, viņam šķiet, ka vārdi, ko viņš glabā, izbēg kā nobijušās taurenīšu. Un, lai gan viņš zina, ka arī Kasiels tiek galā ar visu, viņa vainas spoks joprojām ir klāt, atgādinot par to, kas noticis agrāk, ko zaudēts, ko apsolīts nekad neatkārtot.

Un kad viņš beidzot nolēma domāt vairāk par sevi, visums šķiet sazvērējies pret viņu. Nebija tā, ka viņš zaudēja vārdus... vienkārši brīdis sabruka starp atmiņām, sajūta, ka viņš nodod cilvēku, kuru visvairāk ceni. Pašsabotāža ir tik raksturīga viņam, ka tā gandrīz izskatās kā likteņa joks. Felikss to uztvēra kā zīmi, it kā pasaule čukstētu, ka viņam nevajadzētu to darīt, bet viņš to tomēr grib... grib beidzot pateikt, ko jūt, neskatoties uz to, ku tas sāpinās.

┗━━━━━━━━━━༺🕯༻━━━━━━━━━━┛