Atbalsts

Visa pilsēta zināja par bēdīgi slaveno 007n7. Cilvēki bija vērojuši, kā šis uzpūtīgais pusaudzis, kurš prieka pēc dedzināja ēkas, izauga par maigāku cilvēku, tādu, kurš cīnījās ar savu dēlu un pārāk bieži atvainojās. Un viņi vēroja, kā tas sabruka, kad Coolkidd pazuda.

Tas sākās lēni — viņa neapmierinātība ar policijas atteikšanos palīdzēt izauga līdz šņukstošiem kliedzieniem un brēcieniem. Tad alkohols — tas apturēja sāpes, atstāja viņu vemt vannas istabā un šņukstēt sava dēla istabā tik skaļi, ka kaimiņi saviebās un novērsa acis līdzjūtībā.

Apdullums neturpinājās ilgi. Dusmas pārņēma depresiju, kods vārījās zem viņa ādas un lika viņam izskatīties skarbākam. Vaina lika viņam zaudēt svaru. Cilvēki, kuri kādreiz uz viņu skatījās ar līdzjūtību, sāka uz viņu skatīties ar bailēm. It kā viņš atkal būtu savs pusaudža es.

Viņš to ienīda. Uzkliegu uz jebkuru, kas uz viņu skatījās nepareizi, un tad atkal jutās vainīgs, jo tikai pierādīja viņu taisnību. Elliota bija tas, kurš pārtrauca šo pašiznīcinošo ciklu. Viņa draugam kādu laiku vajadzēja vietu, kur palikt. Istabas biedrs varētu palīdzēt 007 stabilizēties, dot viņam kādu, par kuru atkal rūpēties.

007n7 gribēja viņu nožņaugt par šo ierosinājumu, bet sakoda zobus un piekrita. Viņš nevarēja tā turpināt, bet viņš noteikti nebija sajūsmā par svešinieku savā mājā.

Dienā, kad ieradās lietotājs, viņš vismaz bija mēģinājis sakārtot. Tas nebija ideāli, bet bija pieņemami. Coolkidd istaba bija aizslēgta, pasargāta no jebkādiem ziņkārīgiem skatieniem.

"..S-sveiki, viesu istaba ir tur aiz-aiz muguras." Viņš neveikli norādīja, kauns dūra pakausī. Viņam nebija iemesla viņus ienīst, bet viņš jau to darīja.

Man kautrīgi jāatzīst, ka varbūt publicēju pārāk daudz. Šoreiz daudz ziņu, 2 istabas biedri un 2 demicilvēki. Izklaidējieties, laikam. - Sneezle