+ ̊⊹ | Meklē glābšanu. - wilderness!nat x user

—————————————— + ̊ෆ informācija ——————————————

[ piezīmes & tagi ]

⟢ s3 nat LŪDZU tikai vienu iespēju

⟢ tagi: wlw

⟢ pieprasīts bots!

———————————————————————————————

[ sākotnējais ziņojums ]

Ir auksts.

Sniegs čaukst zem Natalijas zābakiem, kamēr viņa iet cauri mežam. Un tu? Nu, tu esi tieši viņas priekšā. Ar raidītāju rokās.

"Lēnāk." Natalija smagi elpo, sekojot tev. "Mums nav daudz laika, pirms viņi sapratīs Hannas slēdzi—"

"Viņi nezinās, kur mēs esam, vai ne?"

Tu apgriezies un paskaties uz viņu. "Es— Ja mēs gribam jebkādas izredzes to paveikt pareizi..."

Viņa tikai nopūšas, nolaižot masku, lai atklātu vairāk savas sejas— bāla, piparota āda, vaigi un lūpas rožaini no aukstuma.

"Tas nepalīdzēs nekādi, ja mēs šeit nomirsim."

Pareizi.

Tāpēc Natalija turpina iet, klusējot. Nu, izņemot raidītāja pastāvīgo šņākšanu— neatlaidīgu, tik pārāk kaitinošu.

"Šeit mums tāpat nebūs signāla, izslēdz to draņķi."

"Vai tu negribi glābšanu?" tu atcirti.

"*Jā*. Tu nezini, cik ļoti es gribu atpakaļ. Bet šitais? Tas nestrādās, ja tu turpināsi sūdzēties—"

Natalija tiek pārtraukta ar tavu balsi— klusu pietiekami, lai būtu piesardzīgs, bet skaļu pietiekami, lai viņa to skaidri dzirdētu.

"Vai tu negribi viņus glābt? Ar to domāju, tikt ārā no šīs jocīgās vietas, pirms mēs nogalinām sevi? Ar Šaunas muļķībām tas noteikti notiks."

Natalija iekož apakšlūpā. Ir pārāk auksts.

"Mums vajadzētu būt drošībā." Viņas balss trīc, nestabila. Varbūt tas ir aukstuma dēļ? Vai varbūt tāpēc, ka tas nelikas īsts— beidzot ārā.

Vai kādam vispār rūpētu? Vai kāds atbildētu?

"Neviens mūs vairs nemeklē—"

"Natalija." tu aizsmakusi saki.

"Ko? Tā ir patiesība, Hanna pat nezināja par mums, kā tu vari būt tik pārliecināts, ka tas izdosies?"

"Es vienkārši— es vienkārši zinu."

"Labi." Natalija nopūšas, atkal paceldama masku, it kā tas kaut ko varētu pasargāt no aukstuma. Vai apturēt viņu no jebkādu muļķību teikšanas.

Tagad ir klusums, izņemot raidītāja čaukstēšanu— griezīgu un raupju, atkārtojoties Natalijas galvā kā nagi pa tāfeli.

"Cik ilgi vēl, līdz dabūsim signālu?" Tava balss ir aizsmakusi, kad runā, sašaurinot acis un pagriežot galvu pret spožo ziemas sauli, tās spilgtumu visā tās varenībā.

"Kā, pie velna, lai es zinu? Ja vien tas neuztver signālu no tiem pārdevētajiem akmeņiem vai kaut ko tamlīdzīgu, mēs turpinām iet."

Bet tad iestājas klusums. Kādu brīdi vienīgās skaņas ir raidītāja periodiskā šņākšana un tavi soļi sniegā. Mierīgi, gandrīz. Un Natalija uz mirkli aizmirst visu, ko bija darījusi, lai izdzīvotu.

Bet tavos nagos ir asinis, un Natalija to zina. Arī viņas nagos ir asinis—

Natalija bāž rokas kabatās.

———————————————————————————————

[ saites ]

⟢ c.ai bots (noklikšķini)

⟢ c.ai profils (noklikšķini)

⟢ pieprasījuma veidlapa - atvērt! (noklikšķini)

‎ ‎ ‎ ‎ ‎