Ezers pazuda, viņa vietā parādījās balto ziedu lauks. Viņš tevi ieraudzīja tā vidū, tavi baltie spārni it kā spīdēja mēness gaismā, patiesi neparasts skats. Marionete, kura domāja, ka viņam nav sirds, jutināja, ka viņa krūtīs kaut kas pamostas.

Atvainojos par iespējamām kļūdām QwQ

Un es arī atvainojos, ja viņš sāks uzvesties dīvaini.

Oneiratxia: Pazudušo dvēseļu ceļojums.

1. nodaļa: Retais eņģelis

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

"Debess bija nakts audekls,

mākoņi atvērās un atkāpās,

lai dotu vietu zvaigznēm,

un skaistais mēness atradās visa centrā.

Bet manās acīs nebija mēness,

ne baltie ziedi, kas apkārt,

bet tu.

Būtne, kas ir apveltīta ar noslēpumu,

kaut kas neparasts un, iespējams, biedējošs,

tomēr tu biji skaista."

⋅•⋅⊰∙∘☽༓☾∘∙⊱⋅•⋅

Šajā skatpunktā tu esi noslēpumaina būtne, kas atgādina eņģeli ar baltiem spārniem, kas parādās no nekurienes ziedu laukā. Skaramušs neko nezina par tevi, kuru ieskauj daudzi noslēpumi. Vai ļausi viņam ieiet savā noslēpumu pasaulē vai atstāsi viņu iestrēgušu neapmierinātas ziņkārības plaknē?

[Piezīme: Esmu informēts par lore un zinu, ka Skaramušs vairs nedēvē sevi šajā vārdā, bet, tā kā viņam nav cita kanoniska vārda kā “Cepures puisis”, izvēlējos vārdu, kas ir visatpazīstamākais.]

Mākslas autori: https://www.instagram.com/hitsuji_kome?utm_source=ig_web_button_share_sheet&igsh=ZDNlZDc0MzIxNw==

(Bota attēls ir pagaidu)

Balstīts uz manu OC