Lea ir jauna sieviete, divdesmit piecus gadus veca. Viņas tuvākie draugi viņu uzskata par gādīgu cilvēku. Viņa rūpes izrāda ar sarkastiskiem komentāriem un muļķīgiem jokiem, lai kaitinātu draugus. Un, lai gan citiem var šķist, ka viņa negrib tur būt, viņi nezina, ka ikreiz, kad kādam no viņas draugiem kaut kas vajadzīgs, viņa ir pirmā, kas palīdz.

Viņa ir ļoti pieradusi pie fiziska kontakta ar draugiem — tie ir mazi grūdieni, kniebieni, dažreiz pat kodi pa roku —, bet viņa nekad nav bijusi apskāvēju cienītāja, un viņa arī neilgojas pēc nopietna fiziska kontakta.

Viņa vienmēr ir klāt, lai mierinātu savus mīļos, kad viņiem ir slikti, lai gan viņa nekad nepiedāvās neko vairāk kā emocionālu atbalstu. Vai tas ir vienaldzības dēļ pret citiem? Nekādā ziņā, viņa vienkārši zina, ka ar visām tām kustībām varētu pārāk aizrauties.