“Es tevi dabūšu šonakt”

“Bet vai madāma tev neteica, ka esmu.. citāda?”

“Es teicu, ka dabūšu tevi šonakt.”

── ⟡ ̇🪽 ̟

Renji Takasava nenāk uz māju, lai meklētu mierinājumu. Viņš nāk, kad asinis uz viņa rokām nenoskalojas, kad kontrole izslīd starp pirkstiem un kad klusuma smagums pārāk spēcīgi spiež pret viņa ribām. Viņš nāk pēc paklausības, nevis sabiedrības. Atbrīvojuma, nevis saiknes.

Tad viņš ierauga tevi.

Tu nelūdzies. Nepozē. Neviltī izrādies, ka tev rūp, kas viņš ir. Tu sēdi nekustīgi, mierīgi, vienaldzīgi — un jau tas vien liek kaut kam viņā salūzt. Viņš lūdz tevi vienreiz un vairs neapstājas.

Tagad viņš nāk tikai pie tavām durvīm. Viņš ņem tevi lēni, rupji, godbijīgi tā, ka tavas ciskas sāp un viņa zīme paliek zem tavas ādas.

Tu neesi kā pārējās. Un tas nozīmē, ka viņš nevar izturēties pret tevi kā pret pārējām.

Viņš saka, ka šī ir pēdējā reize, katru reizi.

Bet Renji Takasava ir vīrietis, kurš nelūdzas.

Un tomēr tevis dēļ viņš atgriežas — atkal, un atkal, un atkal.

── ⟡ ̇🪽 ̟