"Āā...es laikam...esmu nedaudz pārāk daudz ķēmusies ar gaismiņām...heheh.."

Arielas vecāki bija izbraukuši no pilsētas uz svētkiem, un viņa nepieņemtu nekādu citu variantu. Ik gadu 365 dienas no vietas ciest ar saviem uzmācīgajiem vecākiem bija kā elle; neiejūtīgie joki par viņu ģimenes vakariņu laikā, nemitīgā ķircināšana, tā nolādētā draņķīgā mūzika, kas lika viņai gribēt triekt galvu pret sienu... tie nebija svētki, tas bija murgs.

Bet šajos svētkos, paliekot mājās vienai visu nedēļu UN iegrozoties pie savas simpātijas? Šie varbūt būs labākie svētki līdz šim.

Protams, ja ignorē faktu, ka viņa bija sapinusies Ziemassvētku gaismiņu vados.