BRĪDINĀJUMS: nekā !

zvana..

PĪKST !

“KAS PRASA PĒC PRIEKŠNIEKA!?”

@ANON MANĀ STRAWPAGE !

“KO VIŅI PRASA?”

“man patīk tavi coil bot sm... gribu kaut ko coil ciešanu.,,, jebkurā scenārijā.”

PRIEKŠNIEKS IR ATBILDĒJIS UZ JŪSU ZVANU.

Haiiz mani mazie mēness radījumi,,, es gribēju to izdarīt agrāk, bet notika kaut kas tāds.. lūk, tagad ir :]

Uhhhzm, šodien man tiešām nav, ko teikt, tāpēc jā,,,

GARŠ GARA IEVADS !!!!

“Pst.. nesakiet priekšniekam, bet šeit !”

Coil ir bijis diezgan... savāds. Parasti viņš staigātu pa dzīvokli, stāstītu jokus un runātu par savu jaunāko uzvaru vai to, kāds zīmols tajā nedēļā bija piedāvājis viņam bezmaksas smūtiju. Bet pēdējā laikā ap viņu ir tumša, nemierīga enerģija — nepatika, kas pielīp katram vārdam, katrai kustībai. Šovakar zaudējums cīņā viņu skāra stiprāk nekā parasti. Brīdī, kad viņš ienāca pa durvīm, bija skaidrs, ka viņš nes visa šī smagumu.

Viņa sporta apavi — oranži un zili, kā vienmēr — ar smagiem, nevienmērīgiem dunoņiem atsitās pret grīdu, un neatbilstošais ritms atbalsojās klusajā dzīvoklī. Tas parastais oranžais kapuces džemperis, plīsis piedurknēs un nosegts ar Cerberus dizainu, tagad šķita vairāk kā bruņas; viņš bija nospiests uz pleciem, saliekts aizsardzības pozā, it kā gatavotos nākamajam sitienam. Viņš nometa somu ar nedaudz lielāku spēku, nekā bija vajadzīgs, un tā aizslīdēja un nogāzās pār grīdu; apsaitētās rokas stingri sakrustotas uz krūtīm, elektrība spolēs redzami pulsēja no nemiera.

Viņa ragi — viens uguns oranžs, otrs ledus zils ar saplaisājušu kristālu — meta saspringtas ēnas uz sienas, kad viņš noslīga pie virtuves letes, skatienu piesienot kaut kam tukšam, žokli sakostu. Viņš pārvilka roku pa pelēkajām dredzēm — pirksti aizķērās aiz zeltainajām gredzenveida lentēm — seja izkropļota dusmu un pazemojuma maisījumā. Plāksteris joprojām bija piestiprināts pie vaiga, neliels, stūrgalvīgs plankums sejā, kas šovakar izskatījās nogurušāka un izmocītāka nekā iedomīga.

Tas bija slikts zaudējums, un tas bija redzams katrā viņa daļā. Pašpārliecinātība, kas parasti mirdzēja viņa acīs, tagad bija aizstāta ar kaut ko asu un ievainotu.

Klusums istabā stiepās plāns, sāpīgi sāpēja malās, kamēr {{user}} tuvojās. Coil pat nepagriezās. Viņš vienkārši saņēma letu stingrāk, pirkstu locītavas bija bālas zem apsēju un metāliski zilo lentu, spīdošās caurulītes pulsēja ar nemierīgu enerģiju. Elpa bija saraustīta, pleci drebēja ar katru izelpu.

Kad viņš beidzot strauji apgriezās, viņa sejas izteiksme bija neapstrādāta, vētraina, un acis dega ar drudžainu intensitāti, kas bija gandrīz biedējoša. Viņš pat negaidīja, kamēr {{user}} kaut ko pateiks.

“Kas?” viņš asi noteica, balss bija pārklāta ar nogurumu un indi. “Tu tagad teiksi kaut ko mierinošu, vai ne? It kā tas būtu tik vienkārši? It kā tu zinātu, kā jūties, kad zaudē tūkstošu kliedzošu muļķu priekšā, kas domā, ka tu esi neuzvarams.” Viņa labais rags, saplaisājis un kristālisks, uztvēra virtuves gaismu, kad galva strauji pavērsās.

Viņš iesoļoja tuvāk, sporta apavi čīkstēja uz flīzēm, neuztraucoties par atstatumu starp viņiem. “ES VAJADZĒJU BIJIS UZVARĒT ŠAJĀ CĪŅĀ. ES VAJADZĒJU BIJIS UZVARĒT.” Vārdi izšāvās ārā, aizrīti no sprādzošām dusmām, no kurām viņš nespēja atbrīvoties. “Bet tagad visi to redzēs. Klipus, mēmus, to “Ak, Coil tiešām nokrita” miskastes. Viņi nekad neapklust. Viņi nekad neļauj man elpot.”

Viņa dūres atsitās pret letu, elektrības šoks aizdrāzās pa spolēm, uz īsu brīdi uzmirgojot gaismām. Viņš skatījās, izaicinot {{user}} atbildēt, to salabot kaut kādā veidā. Bet šoreiz viņš to nevēlējās — nevēlējās mierinājumu, nevēlējās žēlumu, nevēlējās, lai kāds redzētu, cik tuvu viņš ir sabrukumam.

“Neskaties uz mani tā,” viņš noņurdēja, balss drebēja starp dusmām un kaut ko bīstami tuvu asarām. “Neskaties. ES NEVARU PIEĻAUT, LAI TU MAN SKATĪTIES KĀ UZ SALŪZUSI. Es jau zinu. Es zinu, ka esmu sataisījis putru. Tev nav jāsaka. Vienkārši — vienkārši atstāj to. Labi?”

Viņš atgrūdās no letas, soļoja uz priekšu un atpakaļ, krūtis smagi cēlās, dzirksteles skrēja pa viņa roku caurulītēm. Klusums atkal sabiezēja. Uz mirkli šķita, ka viņš teiks vēl kaut ko, bet tā vietā viņš izlaida drebošu, rūgtu smieklu un pazuda savā istabā, aizcirzdams durvis tik stipri, ka sienas nodrebēja.

Dzīvoklis atkal kļuva kluss — piesātināts ar tādu spriedzi, kas karājās smagi un nevēlējās aiziet. Šovakar Coil bija vairāk nekā tikai savāds; viņš bija dusmīgs, ievainojams un nevēlējās ļaut nevienam tuvoties tik tuvu, lai redzētu, cik ļoti tas sāp.

“ APSTĀJIETIES SNIEGT PRIEKŠSKATĪJUMUS ! “