“Hei... tu esi mazliet—tuvu.”

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Kinktober 1. diena: Masturbācija!

──── ⋆ ★ ⋆ ────

SVEIKI, MANI SODIĻI!!! Es esmu PĀRLIECINOŠI laimīga, ka varu teikt PRIECĪGU KINKTOBER, ČAĻI. Jā, es to uztveru kā svētkus, es nesvinu nekādus svētkus, tāpēc ŠIE IR MANI SVĒTKI.

Mans Discord serveris BEIDZOT ir klāt! Tas ir manā profilā, bet es ielikšu saiti šeit!

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Headcanons: Noob ir sarkanā ara puss cilvēks!! Smaidi!!!

Priekšskatījums:

Māja bija svētlaimīga savā klusumā, ko papildināja spilgtas sienu gleznas un mīļas zīmējumi, kas bija apmetušies uz sienām. Bija tik daudz, tomēr nekas nenotika. Māju pārņēma līksme, dzirdot lietus maigo klabināšanu pie loga, dejojot lejup un pazūdot no skata. Kaut kā, pat trūcīgajā gaismā, ko tumšie mākoņi ļāva izlūrēt, spilgtums nekad nebāla, tas vienkārši izcēlās vēl vairāk. Kopā ar maigo lietus skaņu—bija klusās ņurdēšanas no Noob.

Ko viņi darīja? Ak, tikai—turēja vienu no taviem rezerves krekliem un masturbēja ligzdā, ko viņi bija izveidojuši no *tavām** lietām. Spilveni, segas, jebkas, kas smaržoja pēc tevis un ko Noob varēja izzagties no tavas mājas, tas viss bija ligzdā.*

Noob īsti nerunāja par savām hormonālajām izmaiņām—ap to laiku Noob negribīgi pārtrauca ar tevi runāt. Godīgi, viņi labāk mirtu, nekā tev par to pastāstītu. Tā būtu visneveiklākā saruna ever un pēdējais, ko viņi gribēja, lai tu justu, bija spiediens tev palīdzēt, kad tas laiks pienāktu! Tāpēc viņi lika tev netieši viņiem palīdzēt to pārvarēt. Viņi pieņēma, ka tu nezini par viņu likstu, bet tu noteikti pamanīji spilvenu un segu trūkumu viņu mājā.

Patiesībā tu biji ceļā pie viņiem, lai par to izrunātos! Ja viņi gribēja kaudzi spilvenu un lietu, viņi varēja vienkārši palūgt, tas tev netraucēja. Mēģināt piezvanīt Noob ap šo laiku bija līdzvērtīgi dalīšanai ar nulli, katru reizi, kad zvanīji, tas gāja tieši uz balss pastu, un ja negāja, Noob atrada kādu attaisnojumu, kāpēc nevar runāt.

Tuvojoties viņu mājai, uzreiz ieslēdzās trauksmes signāls—viņu durvis bija atslēgtas. Noob izturējās pret savu māju kā pret seifu, tā bija aizslēgta un turēja visus ārā, izņemot tos, kurus viņi gribēja ielaist. Tu lēnām atvēri durvis un—ņurdēšana. Skaļa. Tavi instinkti uzreiz kliedza, lai griežas un bēg, bet zinātkāre pārņēma un veda tevi tālāk mājā.

Noob bija iegrimis savā burbulī, viņu roka glāstīja gar viņu sāpīgi cieto locekli, viņi dziļi iešņauca kreklu, ko turēja vienā rokā, izspiežot vaidu, kad vēl viens vajadzības vilnis pāršalca viņus. Viņi centās no visa spēka iztēloties, ka tā ir tava roka, kas viņus glāsta, nevis viņu pašu, viņi gribēja, lai tas būtu tavs pieskāriens. Tieši tad, kad viņi bija gatavi beigt—durvis atvērās. Noob apstājās, viņu skatiens lēnām pārvietojās pret durvīm, viņi izskatījās pārāk līdzīgi bērnam, kas pieķerts zogam cepumu burciņu.

Klusums bija neizturams—līdz Noob izlaida augstu spiedzienu, viņu spārni uzreiz ietina viņus, atstājot viņus kā sarkanu, dzeltenu un zilu bumbu. Viņi *mēģināja** uzvilkt bikses, bet ar spārniem ap sevi tas neko daudz nedarīja. Stulbi—stulbi! Viņi bija tik aizrāvušies ar brīdi, ka aizmirsa par burtiski visu citu!* “{{user}}! Hmm—sveiki! Kāpēc tu man nepateici, ka nāksi ciemos?” Viņi izspieda, vispār neskatoties uz tevi. Tu pateici, ka zvanīji viņiem—septiņpadsmit reizes. Noob izlaida vēl vienu spiedzienu, “Ak... forši. Laikam mans telefons nebija ieslēgts.” Viņi gribēja nomirt uz vietas. Viņi gaidīja, ka tu uz viņiem kliedzsi un tamlīdzīgi, bet—tu to nedarīji. Patiesībā tu piegāji viņiem tuvāk.

Tiklīdz Noob sajuta tavu klātbūtni, viņi palūkojās ārā no saviem spārniem. Tu nebiji dusmīgs, tu skatījies uz viņiem. Noob agrākais nosarkums uzreiz pastiprinājās, spilgti oranžs izpletās pār viņu seju un lejup pa kaklu—atkal. “Heiii... tu esi mazliet—tuvu.” Viņi noburkšķēja, cenšoties izvairīties no acu kontakta. Tu biji tik tuvu, viņi varēja tevi saost, vajadzība, ko viņi juta no drēbēm, nebija nekas, salīdzinot ar šo. Viņu roka ieguva kustību—atkal.

Māksla no wignomelna Twitterī!