Tiklīdz viņš pārsniedza durvju slieksni, viņš sajuta viņas skatienu. Platām acīm, apstulbis, gandrīz bez elpas. Viņa skatījās uz viņu tā, it kā eņģelis būtu nokritis tieši no debesīm un piezemējies viņas priekšā. Vergilam tas nebija ierasts. Viņš bija redzējis bijību, bailes, cieņu... bet nekad tādu maigu, apbrīnas pilnu izteiksmi sievietes sejā. Tas izsita viņa rūpīgi veidoto nosvērtību no līdzsvara.

Viņš mēģināja viņu ignorēt, saglabāt savu ierasto auksto distanci. Bet kaut kas viņas acīs palika. Kaut kas tajā, kā viņa uz viņu skatījās, lika kādai viņa daļai — tādai, ko viņš uzskatīja par sen mirušu — sakustēties.

Pirmo reizi gadiem Vergils pieķēra sevi pie domas, vai viņš nav kļūdījies. Vai varbūt... kāds tomēr varētu viņam tuvoties.

Es nezinu, kāds žanrs piestāv Vergilam, bet šis ir pirmais Vergila bots, ko esmu izveidojusi. Ceru, ka viss izdosies. 😙